Dievs patiesībā lūdzas, lai mēs lūgtu pēc lielām lietām!
Mums patīk saukt Dievu par “mūsu Ķēniņu”. Bet vai mūsu lūgumi ir ķēniņa varenības cienīgi? Ķēniņa pienākums ir rūpēties par saviem pavalstniekiem. Un Viņa ļaudis pagodina to ar lieliem lūgumiem, ticot, ka Viņam ir viss, kas tiem vajadzīgs, un tie tiks bagātīgi apgādāti. (..)
Kāds pazīstams filosofs griezās pie Maķedonijas Aleksandra ar lūgumu, jo viņš bija valdnieka dēļ veicis varoņdarbu. Viņš lūdza ķēniņu dāvināt viņam simts talentu sudrabā – mantojuma tiesu savām meitām.
Ikviens klātesošais bija izbiedēts. Bet Aleksandra sejā bija plats smaids. Viņš teica: “Dodiet viņam to! Tas ir ķēniņa Aleksandra cienīgs lūgums. Tas ir manas bagātības un devības cienīgs lūgums!”
Es jums jautāju – vai jūs traucējat Dievu ar nenozīmīgiem lūgumiem?
“…pārbaudiet tad Mani šai ziņā,– saka tas Kungs Cebaots,– vai Es arī neatvēršu debesu logus un nelikšu svētībai pa tiem pilnībā nolīt pār jums!” (Maleahija gr. 3:10)
Mēs varam apbēdināt Dievu, pat sadusmot, ja nelūdzam pēc tā, kas mums ir vajadzīgs.
Mēs domājam, ka esam ļoti garīgi, ja sakām: “Es tikai pielūdzu to Kungu – es nekā Viņam nelūdzu. Viss, ko Viņš man dod ir pietiekoši labs”. Tas varbūt izklausās svēti, bet, balstoties uz Dieva Vārdu, tas tā nav!
Atkal un atkal Jēzus liek mums pie sirds: “Lūdziet! Lūdziet Manā vārdā! Lūdziet un jūs saņemsiet!”
