Tad, kad mēs stāvam Rembranta gleznas priekšā, mēs zinām, ka to ir kāds uzgleznojis. Tad, kad mēs stāvam Doma baznīcas priekšā, zinām, ka kādam tā bija jāuzbūvē. Līdzīgi ir ar radīšanas darbu, kuru redzam un spējam uztvert ar mūsu jutekļiem – tas viss mūs ved pie Mākslinieka iepazīšanas, kurš ir radījis ārkārtīgi skaisto pasauli. Ar sirdi jūtam, ka IR bezgalīgi gudrs Dieva, kurš vada visu pasauli.
Interesanti, ka pagājušā gadsimtā izstrādātā reliģijas psiholoģija, kas nu jau ir izdarījusi pētījumus vai visās dzīves sfērās uz pasaules, nav atklājusi nevienu cilvēku, kurš būtu ateists no savas dzīvēs sākuma līdz tās beigām. Katrs cilvēks kādā dzīves brīdī vēršas pie Kāda, Kurš ir pāri visai radītajai pasaulei. Reliģijas psiholoģija nepazīst tādu ateistu, kurš atmestu Dieva eksistenci visas savas dzīves laikā. Ir brīži, kad cilvēki atzīstas: es lūdzu, es gribēju, lai Kāds būtu, es vērsos pie Viņa. Pat tad to darīju, kad oficiāli sludināju ateismu.
Tad, kad mēs stāvam Rembranta gleznas priekšā, mēs zinām, ka to ir kāds uzgleznojis. Tad, kad mēs stāvam Doma baznīcas priekšā, zinām, ka kādam tā bija jāuzbūvē. Līdzīgi ir ar radīšanas darbu, kuru redzam un spējam uztvert ar mūsu jutekļiem – tas viss mūs ved pie Mākslinieka iepazīšanas, kurš ir radījis ārkārtīgi skaisto pasauli. Ar sirdi jūtam, ka IR bezgalīgi gudrs Dieva, kurš vada visu pasauli.
Interesanti, ka pagājušā gadsimtā izstrādātā reliģijas psiholoģija, kas nu jau ir izdarījusi pētījumus vai visās dzīves sfērās uz pasaules, nav atklājusi nevienu cilvēku, kurš būtu ateists no savas dzīvēs sākuma līdz tās beigām. Katrs cilvēks kādā dzīves brīdī vēršas pie Kāda, Kurš ir pāri visai radītajai pasaulei. Reliģijas psiholoģija nepazīst tādu ateistu, kurš atmestu Dieva eksistenci visas savas dzīves laikā. Ir brīži, kad cilvēki atzīstas: es lūdzu, es gribēju, lai Kāds būtu, es vērsos pie Viņa. Pat tad to darīju, kad oficiāli sludināju ateismu.
Patiesa piedošana nenozīmē pateikt otram: “Es tev piedodu, tu piedod man”, bet gan radīt daudz jo daudz jauku tagadnes mirkļu un padarīt otru par to līdzdalībnieku.
Patiesa piedošana nenozīmē pateikt otram: “Es tev piedodu, tu piedod man”, bet gan radīt daudz jo daudz jauku tagadnes mirkļu un padarīt otru par to līdzdalībnieku.
Tāpat kā dzelzi saēd rūsa, tā arī skauģus saēd viņu pašu kaislība.
Tāpat kā dzelzi saēd rūsa, tā arī skauģus saēd viņu pašu kaislība.
Mūsu dzīves gan individuāli, gan kopībā, ir līdzīgas gadalaikiem. Vienmēr nevar būt ražas laiks. “Pastāvīga saules spīdēšana rada tuksnesi,” saka kāds gudrs arābu sakāmvārds. Mums ir nepieciešama aukstā, bargā ziema; mums ir nepieciešams lietus. Bet šajās nemīlīgajās dienās mums ir nepieciešama arī cerība uz pavasari un vasaru: “Ja atnāk ziema, vai ir vairs tālu pavasaris?”
Mūsu dzīves gan individuāli, gan kopībā, ir līdzīgas gadalaikiem. Vienmēr nevar būt ražas laiks. “Pastāvīga saules spīdēšana rada tuksnesi,” saka kāds gudrs arābu sakāmvārds. Mums ir nepieciešama aukstā, bargā ziema; mums ir nepieciešams lietus. Bet šajās nemīlīgajās dienās mums ir nepieciešama arī cerība uz pavasari un vasaru: “Ja atnāk ziema, vai ir vairs tālu pavasaris?”
Dievs mīl visus cilvēkus. Arī tos, kas viņam netic. Tāpat kā mēs, būdami vecāki saviem bērniem, mīlam arī visus citus bērnus, bet tikai savus bērnus varam saukt pie sevis mājās.
Dievs mīl visus cilvēkus. Arī tos, kas viņam netic. Tāpat kā mēs, būdami vecāki saviem bērniem, mīlam arī visus citus bērnus, bet tikai savus bērnus varam saukt pie sevis mājās.
Kristum nebija aizsardzības. Savā dzīvē un nāvē Viņš uzņēma visas pasaules grēku, neatbildot ar grēku: “Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem” (1.Pēt. 2:23). Ja mēs gribam iet to pašu ceļu (t.i., saglabājot mūsu vidū tādu pašu sadraudzības kvalitāti, kāda Jēzum bija ar Viņa Tēvu), mums nemaz nav jāraugās pasaulē, lai uzzinātu, ko tas maksās. Mūsu pašu kristīgais brālis uzkraus mums savus grēkus – savas dusmas, nosodījumu, bezcerību, apvainojumus, prasības, bailes. Izaicinājums mums ir neatbildēt ar mūsu pašu grēku. Ja mēs tiecamies pēc vienotības bībeliskā nozīmē, tad Raksti māca, ka tas mums maksās mūsu dzīves, dzīvības, tās atdodot tam Kungam un citiem cilvēkiem. Šāda veida sadraudzību rada lēnprātība, un lēnprātības cena ir salauzts gars. Šo salauztību rada atteikšanās no savām tiesībām. Vienotība maksā dārgi. Bet atlīdzība ir kaut kas, kam ir vara dziedināt un atjaunot, un pievest cilvēkus pie patiesības atziņas. Tas ir kaut kas, kas padarīs mūsu kopīgo dzīvi, ar kuru dalāmies savā starpā, par Dieva godību virs zemes.
Kristum nebija aizsardzības. Savā dzīvē un nāvē Viņš uzņēma visas pasaules grēku, neatbildot ar grēku: “Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem” (1.Pēt. 2:23). Ja mēs gribam iet to pašu ceļu (t.i., saglabājot mūsu vidū tādu pašu sadraudzības kvalitāti, kāda Jēzum bija ar Viņa Tēvu), mums nemaz nav jāraugās pasaulē, lai uzzinātu, ko tas maksās. Mūsu pašu kristīgais brālis uzkraus mums savus grēkus – savas dusmas, nosodījumu, bezcerību, apvainojumus, prasības, bailes. Izaicinājums mums ir neatbildēt ar mūsu pašu grēku. Ja mēs tiecamies pēc vienotības bībeliskā nozīmē, tad Raksti māca, ka tas mums maksās mūsu dzīves, dzīvības, tās atdodot tam Kungam un citiem cilvēkiem. Šāda veida sadraudzību rada lēnprātība, un lēnprātības cena ir salauzts gars. Šo salauztību rada atteikšanās no savām tiesībām. Vienotība maksā dārgi. Bet atlīdzība ir kaut kas, kam ir vara dziedināt un atjaunot, un pievest cilvēkus pie patiesības atziņas. Tas ir kaut kas, kas padarīs mūsu kopīgo dzīvi, ar kuru dalāmies savā starpā, par Dieva godību virs zemes.
Dievs čukst caur mūsu priekiem, runā uz mums caur sirdsapziņu, bet sauc uz mums caur mūsu sāpēm: tas ir Viņa megafons, lai uzrunātu kurlo pasauli.
Dievs čukst caur mūsu priekiem, runā uz mums caur sirdsapziņu, bet sauc uz mums caur mūsu sāpēm: tas ir Viņa megafons, lai uzrunātu kurlo pasauli.
Novērojot, no kā cilvēki baidās, var ļoti viegli konstatēt, ko viņi pielūdz. Daudzi ir norūpējušies par finansiāla rakstura lietām, tātad viņi uzskata, ka no trūkuma viņus pasargās nauda, nevis Tēvs debesīs. Daži ar baiļu trīsām tuvojas jebkuriem ierēdņiem, atklājot, ka apzināti vai neapzināti savas cerības ir likuši uz šīs pasaules varenajiem. Daži baidās no cilvēku darbiem, jo viņu cerību avots ir cilvēce. Šo sarakstu varētu turpināt, bet svarīgākais ir saprast, ka mums tiek pavēlēts nebaidīties ne no viena cita kā vienīgi no Dieva.
Novērojot, no kā cilvēki baidās, var ļoti viegli konstatēt, ko viņi pielūdz. Daudzi ir norūpējušies par finansiāla rakstura lietām, tātad viņi uzskata, ka no trūkuma viņus pasargās nauda, nevis Tēvs debesīs. Daži ar baiļu trīsām tuvojas jebkuriem ierēdņiem, atklājot, ka apzināti vai neapzināti savas cerības ir likuši uz šīs pasaules varenajiem. Daži baidās no cilvēku darbiem, jo viņu cerību avots ir cilvēce. Šo sarakstu varētu turpināt, bet svarīgākais ir saprast, ka mums tiek pavēlēts nebaidīties ne no viena cita kā vienīgi no Dieva.
Necenties paslēpties no spoguļa, kurš atklāj tavas dvēseles nepilnības un iztrūkstošo skaistumu. Drīzāk esi līdz galam atvērts šai patiesībai, jo tūlīt aiz Dieva pazīšanas visvērtīgākā un visnoderīgākā ir sevis pazīšana.
Necenties paslēpties no spoguļa, kurš atklāj tavas dvēseles nepilnības un iztrūkstošo skaistumu. Drīzāk esi līdz galam atvērts šai patiesībai, jo tūlīt aiz Dieva pazīšanas visvērtīgākā un visnoderīgākā ir sevis pazīšana.
Nonākt līdz piedošanai – tas ir tāpat, kā atjaunot vecu māju vai mākslas šedevru, kam draud iznīcība. Daudzi interesējas par piļu atjaunošanu, bet es domāju, ka jebkura ievainota būtne ir skaistāka par senu namu.
Nonākt līdz piedošanai – tas ir tāpat, kā atjaunot vecu māju vai mākslas šedevru, kam draud iznīcība. Daudzi interesējas par piļu atjaunošanu, bet es domāju, ka jebkura ievainota būtne ir skaistāka par senu namu.