Cilvēks, kas ieguvis pareizu atziņu par Dievu, atbrīvojas no desmit tūkstošiem laicīgu raižu, jo viņš uzreiz saprot, ka tās uz viņu neattieksies mūžīgi. Tomēr, lai arī neskaitāmas laicīgās nastas var tikt noņemtas no cilvēka pleciem, viena lielā mūžības nasta sāk nomākt viņu ar daudz lielāku smagumu, nekā visas šīs pasaules bēdas kopā. Šī milzu nasta ir cilvēka pienākums Dieva priekšā. Tas nozīmē – nekavējoties un visu mūžu mīlēt Dievu ar visiem prāta un dvēseles spēkiem, nevainojami paklausīt Viņam un pienācīgā veidā Viņu pielūgt. Un tad, kad sirdsapziņa saka cilvēkam, ka viņš neko no tā nav darījis un kopš bērnības sacēlies pret Debesu godību, iekšējais pašapsūdzības spiediens var kļūt nepanesams.
Evaņģēlijs spēj atsvabināt prātu no šīs iznīcinošās nastas, dāvāt galvas rotu pelnu vietā un svētku drānas noskumuša gara vietā (Jesajas 61:3).


Neuztraucies par tiem, kas ir PRET tevi vai PAR tevi. Domā par to, lai Dievs vienmēr būtu AR tevi visā, ko tu dari. Cilvēki nevar nodarīt nekā ļauna tam, kuram Dievs nolēmis palīdzēt. Ja tu pratīsi ciest klusībā, tu noteikti piedzīvosi Dieva palīdzību. Viņš zina, kad un kā tev palīdzēt. Tādēļ ieliec sevi Viņa rokās, jo tas ir Viņa darbs – palīdzēt cilvēkiem un atbrīvot viņus no visām nastām.


Kristīgajai kalpošanai ir iespējams demonstrēt pilnīgu nepaklausību Dievam. Mēs labāk strādāsim priekš Dieva nekā nosēdīsimies uz mirkli Viņa priekšā un atļausim Garam mūs caur Savu gaismu izsijāt.


Ja mēs esam grēka pilni, Dievs nespēj mūs piepildīt, jo pat Dievs nespēj piepildīt to, kas ir pilns. Tieši tādēļ mums nepieciešama piedošana – lai mēs iztukšotos. Tad Dievs mūs varēs piepildīt ar Sevi.


Jēzus bija spogulis, kuru cilvēki saplēsa, jo tas parādīja viņu dabu.
Dievs apbalvo ar mūžīgo dzīvību tos, kuriem ir drosme šajā spogulī skatīties.


Ir jauki būt svarīgam – bet daudz svarīgāk ir būt jaukam.


Daudzu cilvēku izpratnē jēdziens “draudze” tiek reducēts uz dievkalpojuma apmeklēšanu svētdienas rītā. Bet tā taču nav draudze! Šī svētdienas rīta stunda galvenokārt ir tikai kopīgs pielūgsmes brīdis. Kaut arī pielūgsme ir ļoti nozīmīga draudzes garīgajai veselībai, tā tomēr ir un paliek tikai viena daļa no draudzes dzīves. Sēdēšanu solu rindās un raudzīšanos citu baznīcēnu pakaušos vienu stundu katru nedēļu diez vai var nosaukt par pilnvērtīgu un veselīgu
draudzes dzīvi.
Bībelē lietotā “ģimenes” metafora daudz labāk raksturo to, kādai būtu jāizskatās draudzei – cilvēku grupai, kas ir pietiekami maza, lai tās biedri varētu apsēsties nelielā aplī, skatīties viens otram sejā un dalīties priekā par savstarpējo vienotību un noderību. Draudze, kurā ir vairāk kā piecdesmit locekļu, ir pārāk liela, lai funkcionētu kā kopība, kā ģimene – ja vien tā nav organizēta “mazajās grupās”.


Mana nabaga sirds, te nu mēs esam! Esam iekrituši grāvī, no kura mēs tik stingri apņēmāmies izvairīties. Izlūgsimies Dieva žēlastību un paļausimies uz to, ka Viņš palīdzēs mums nākotnē kļūt nelokāmākiem. Un vēlreiz nostāsimies uz pazemības ceļa. Tikai drosmi, mana dvēsele! Turpmāk būsim modrāki. Dievs, palīdzi mums!


Kad vienas durvis aizveras, kādas citas durvis atveras. Taču bieži vien mēs tik ļoti ilgi un ar tik lielu nožēlu skatāmies uz aizvērtajām durvīm, ka neredzam, tās, kuras tikko kā atvērušās.


Mans bērns, neņem to pie sirds, ja kādi cilvēki par tevi domā sliktu vai runā nepatīkamas lietas tev aiz muguras. Tu jau vienalga pats par sevi zini daudz vairāk slikta nekā pārējie, un tu zini, ka nav neviena tik vāja, kā tu. Bez tam, ja tu staigāsi Garā, tu nepievērsīsi lielu uzmanību tik maznozīmīgiem vārdiem. Tā nav maza gudrība – grūtos brīžos palikt klusu un iekšēji vērsties pie Manis, un neņemt pie sirds cilvēku viedokļus par sevi. Neļauj, lai tavs miers būtu atkarīgs no cilvēku izteiktiem vārdiem. Tas, vai viņi domā labu vai sliktu par tevi, taču nepadara tevi atšķirīgu no tā, kāds tu esi. Kur ir rodams patiess miers un laime? Vai gan ne Manī? Tam, kurš nebaidās no tā, ka varētu neizpatikt cilvēkiem, piedzīvo lielu mieru, jo viss nemiers un apjukums rodas no nepareizi izprastas mīlestības
un no veltīgām bailēm.