Jēzus pastāvīgi atradās liela stresa apstākļos. Neskaitāmi ļaudis pretendēja uz Viņa laiku un uzmanību. Viņam reti kad bija izdevība atrasties vienatnē ar sevi. Viņu pastāvīgi pārtrauca. Cilvēki Viņu atkārtoti pārprata, Viņu kritizēja, Viņu izsmēja. Viņš piedzīvoja stresu, kurš jebkuram no mums liktu kapitulēt. Taču, kad mēs skatāmies uz Kristu, mēs redzam, ka Viņš pat ļoti liela spiediena apstākļos vienmēr saglabāja mieru. Viņš nekad nesteidzās. Jēzus dzīvei bija kāds rāmums, kas Viņam ļāva tikt galā arī ar ļoti lielu stresu.
Kā gan Viņam tas izdevās? Viņš savu dzīvi balstīja uz kādiem konkrētiem principiem. Ja arī mēs saprastu un pielietotu šos principus, mūsu dzīvē būtu daudz vairāk miera un daudz mazāk stresa. (…) (1) Viņš zināja, kas Viņš bija (Jāņa 8:12, 10:9, 14:6, 10:11, 10:36). (2) Viņš zināja, kam Viņš vēlējās patikt (Jāņa 5:30). (3) Viņš zināja, ko Viņš vēlējās sasniegt (Jāņa 8:14). (4) Viņš prata uzstādīt prioritātes (Lūkas 4:43). (5) Viņš nedarīja visu viens pats (Marka 3:13). (6) Lūgšana bija Viņa ieradums (Marka 1:35). (7) Viņš zināja, kad ir pienācis laiks atpūsties (Marka 6:31).
