17.03.2005

AldisUdris

Ikdienā mēs tiekam maldināti. No visām pusēm dzirdam, ka brīvība ir vissvarīgākā un ka tās vārdā var darīt visu. Kad dzirdam kādu neatlaidīgi atkārtojam: “Es esmu brīvs un varu darīt, kas man patīk. Es esmu brīvs, brīvs, brīvs…”, tad atbalss saka: “Tu esi muļķis, muļķis, muļķis…”
Patiesi brīvs cilvēks varētu būt tad, ja būtu visvarens un varētu darīt to, kas viņam patīk. Ja cilvēks nav visvarens, tad viņš nevar darīt it visu, kas viņam patīk. Cik lielā mērā es esmu brīvs, es pārliecinos brīdī, kad neliels vīruss mani pilnīgi “nogāž no kājām”. Man ir 40 grādu liela temperatūra, un ir izbeigusies mana brīvība. Man ir saindēts kuņģis un es nevaru izvairīties no sliktas dūšas. Vai tā ir brīvība? Vai es varu darīt to, ko man gribas?
Dievs vienīgais ir ideāli brīvs, jo Viņš ir visvarens. Bet es varu pieslēgties Dieva darbībai, brīvprātīgi pienākot pie Viņa un sakot: “Es vēlos piedalīties Tavos darbos.” Tas nozīmēs izteikt vārdus: “Tēvs, lai notiek Tava griba.”