PANĀKUMI ir kā mirdzoša pilsēta, kā zelta lāde varavīksnes galā. Mēs par tiem sapņojam jau kopš bērnu dienām, mēs dzenamies tiem pakaļ visu savu pieaugušo dzīvi, un mēs vecumdienās ciešam no melanholijas, ja neesam panākumus sasnieguši.
Panākumi ir mūsu laimes vieta. Tikai doma vien par tka mēs varētu neaizsniegt šo mirdzošo varavīksnes galu, liek mums slimot ar kuņģa čūlu, piedzīvot sirdslēkmes un nervu darbības traucējumus.
Tad, kad mūsu rokas ir pārāk īsas un mūsu satvēriens pārāk nespēcīgs lai satvertu tpēc kā kārojam, dzīve šķiet bezjēdzīga un mēs jūtamies emocionāli miruši.
Un tādēļ, kā NEVEIKSMI uzskatām par nepiedodamu grēku, mēs labprāt esam gatavi attaisnot arī neētisku rīcību – gan sevī, gan citos – ja vien šī rīcība ļauj iegūt tos veiksmes simbolus, kurus mēs pielūdzam.
