13.06.2003

AldisUdris

Ir silts, miglains vasaras rīts, un mazā baznīcā sēž četrdesmit vai piecdesmit cilvēku, klausoties iemidzinošajā sludinātāja sprediķa dūkšanā. Apmēram ceturtajā rindā snauž kāds vecs vīrs, neskatoties uz to, ka viņa sieva laiku pa laikam viņam piebiksta. Izejas tuvumā kāda jauna sieviete rūpīgi vīlē nagus. Visā telpā cilvēki ir dažādās nodarbinātības stadijās, kamēr sludinātājs vienmuļi turpina… Tādu daži cilvēki redz “pielūgsmes dievkalpojumu”.
Ir cilvēki, kuri domā, ka pielūgsme ir garlaicīga un vienmuļa. Es tam piekrītu. Esmu redzējis to draudzes pielūgsmes dievkalpojumos vairāk nekā citi cilvēki, jo man ir bijis vairāk gadu, lai to redzētu. Bet daudzus gadus es esmu arī redzējis pielūgsmes pilnību.
Jēzus deva norādījumus pielūgsmei, kas to pasargātu no kļūšanas par iknedēļas garlaicīgu darbu. Viņš teica: “Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:24). Tās ir Viņa zāles pret garlaicību un vienmuļību. Jēzus teica, ka Dievam nepatīk garlaicība, kas rodas, kad cilvēki saka mutiskas pielūgsmes skaņas, bet neļauj Viņa Garam darboties viņu dzīvēs.
“Pielūgšana Garā” ir tas, ka tu atļauj Svētajam Garam ienest klātesošu svaigumu un pilnību tavā dzīvē un pielūgsmē. Tas nozīmē, ka tu esi dzīvs un kvēlojošs Garā. Kad tu atļauj Svētajam Garam dot dzīvību un enerģiju savai pielūgsmei, tas pielūgsmi padara par kaut ko līdzīgu dzīvi mainošai vibrācijai.
“Pielūgt patiesībā” nozīmē, ka tu pielūdz Dievu tādu, kāds Viņš patiesībā ir, nevis kādu tu vēlētos vai gribētu, lai Viņš būtu. Patiesības saglabāšana pielūgsmē ir atslēga tam, lai pielūgsme saglabātu dzīvību.