Tāpat, kā tas bija ar Ābrahāmu, tāpat tas ir ar mums. Ja mēs atbildam Dieva aicinājumam uz pielūgsmi, būs noteiktas lietas, kas no mums tiks prasītas. Pirmā ir tā, ka mēs tiksim aicināti uz jaunu vietu Viņā. Tas Kungs teica: “Ej uz Morija zemi, uz to vietu, kuru es Tev parādīšu.” Dievs aicina mūs uz jaunu vietu Viņa sekošanā, atsaucoties Viņu pielūgt tā, kā mēs to līdz šim neesam mācījušies. Otrkārt, mēs esam aicināti pakļauties Dieva prasībām. Tas Kungs teica: “Upurē savu vienīgo dēlu.” Tieši tāpat kā Īzāks bija Ābrahāma un Sāras miesas auglis, mūsu dzīvēs ir lietas, kas ir mūsu “bērni”. Varbūt tas ir plāns vai mērķis, kuru Tu gribi piepildīt. Tie var būt Tavi īstie bērni vai Tavi sapņi par viņiem. Tie var būt Tavi nākotnes centieni. Daudzas reizes tas Kungs liks mums atteikties no šīm lietām, kas ir mūsu ambīciju un sapņu centrā.
“Vai Tu noliksi tās uz altāra Manā priekšā?” – jautā Dievs.
Mēs baidāmies… “Bet Dievs, ja es to izdarīšu, es pazaudēšu visu,
kas es esmu.”
Tomēr mēs vienmēr atklājam, ka Viņa patiesā daba nekad nav iznīcināt mūs, bet atbrīvot mūsos to, kas vienmēr ir bijis Viņa augstākais nodoms. Dieva daba nebija atņemt dzīvību Ābrahāma dēlam. Dieva daba bija atņemt Ābrahāma bailes.
Dievs mūs aicina pielūgt nevis lai mūs ekspluatētu, bet lai atklātu mūsu bailes un paņemtu tās. Un tādēļ mēs esam aicināti iet Ābrahāma pēdās.
Turklāt Ābrahāms saņēma arī atalgojumu. Un tas sniedzās vēl
pāri tam faktam, ka tika sagādāts upuris, lai nebūtu jāupurē Īzāks. 1.Mozus gr. 22:15–18 ir teikts, ka tas Kungs svētīja Ābrahāmu, atbildot uz viņa uzticību. Līdzīgi mēs atklājam, ka tiekam svētīti, atsaucoties aicinājumam uz pielūgsmi. Mēs atklājam, ka tieši tās lietas, ko mēs baidījāmies pazaudēt, ir tās, kuras Dievs apsola bagātīgi vairot un svētīt.
