Lai cik ģeogrāfiski ierobežota Jēzus darbība būtu bijusi pirms Viņa nāves, Viņa apgalvojums, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, tika ātri attaisnots tūlīt sekojošajās desmitgadēs. (..) Pirmie, kas Viņa vēsti pasludināja nejūdiem, bija nezināmi kristieši, kuri bez jebkādas noteiktas pilnvarošanas sāka šo labo vēsti līdzdalīt saviem pagānu kaimiņiem. Vieta, kur viņi sāka to darīt, bija Antiohija, svarīga pilsēta Sīrijas ziemeļu daļā. Pagāni, kuriem viņi labo vēsti stāstīja, to labprāt pieņēma: šī bija tieši tā vēsts, ko viņi bija gaidījuši, tieši tā, kas viņiem bija vajadzīga. Starp šiem ļaudīm Antiohijā Jēzus mācekļi tika pirmoreiz saukti par kristiešiem.
Kopš tā laika viena paaudze pēc otras un arvien jaunās pasaules malās – vīrieši, sievietes un bērni, kas ir dzirdējuši stāstu par Jēzu, ir tanī ieraudzījuši kaut ko pilnīgi atbilstošu savam stāvoklim un ir Jēzu uzņēmuši kā savu Kungu un atbrīvotāju, kas piepilda visas viņu vajadzības. Nav tādas kultūras vides, kurā Jēzus nevarētu justies kā mājās, kuru Viņš nevarētu saukt par savu, kurā Viņa glābjošo žēlastību un spēku nevarētu piedzīvot. Viņa atbrīvošanas vēsts ir dota visai cilvēces ģimenei.
