Ja tu atzīsti, ka Dievs ir visa Radītājs, tu Viņu apbrīnosi. Ja tu apzinies Viņa gudrību, tu mācīsies no Viņa. Ja tu atklāj Viņa spēku, tu paļausies uz Viņu. Bet tikai tad, kad Viņš tevi izglābj, tu pielūgsi Viņu.

Es izvēlos lēnprātību. Ja paceļu balsi, lai tas notiek tikai slavējot. Ja sažņaudzu dūres, lai tas notiek tikai lūgšanā. Ja kaut ko pieprasu, tad tikai no sevis paša.

Mēs sastopam nāvi, bet pateicoties Jēzum – tikai tās ēnu.

Konflikts ir neizbēgams, bet kauja – mūsu izvēle.

Bailes var piepildīt mūsu pasauli, bet tām nav jāpiepilda mūsu sirdis.

Dieva svētības tiek izdalītas atbilstoši Viņa ˛ēlastības lielumam, nevis mūsu ticības dziļumam.

Pieņemt žēlastību nozīmē atzīt, ka esam kļūdījušies. Šis solis mums sagādā grūtības. Mēs daudz labprātāk Dieva priekšā padižotos ar to, cik labi esam, nekā atzītu, cik varens ir Viņš.

Ticēt nenozīmē paļauties, ka Dievs darīs to, ko es vēlos. Ticēt nozīmē paļauties, ka Dievs darīs to, kas ir pareizs.

Bībele ir stāsts par diviem dārziem: Ēdeni un Ģetzemāni. Pirmajā Ādams krita. Otrajā Jēzus stājās pretī ļaunumam. Pirmajā Dievs meklēja Ādamu. Otrajā Jēzus meklēja Dievu. Ēdenē sātans pieveda Ādamu pie koka, kas atnesa viņam nāvi. No Ģetzemānes Jēzus devās pie koka, kas atnesa mums dzīvību.

Pirms baznīcās bija kanceles un baptistērijas, tajās bija virtuves un galdi. Mums jābūt ļaudīm, kurus pazīst pēc viesmīlības.