Pasaulei nerūp doktrīnas. Tas jo īpaši izteikti ir redzams 20. gadsimta otrajā pusē, kad cilvēki netic pat iespējamībai, ka absolūta patiesība varētu eksistēt. Ja reiz mūsu apkārtējā pasaule netic patiesības jēdzienam kā tādam, mēs nevaram sagaidīt, ka cilvēkiem būs jebkāda interese par to, vai kāda konkrēta doktrīna ir patiesa vai nē.

Mūsu tieksme pēc varas atspoguļo to, cik lielā mērā mēs dzīvojam miesā un ciktāl Svētajam Garam nav vietas mūsos. Kristus apsēja priekšautu un mazgāja saviem mācekļiem kājas. Arī mums reizi pa reizei vajadzētu sev pajautāt: “Kam es šobrīd mazgāju kājas?”

Dievs mums ir devis likumus nevis Savas kaprīzes dēļ, bet tāpēc, ka šie likumi sakņojas Viņa raksturā. Kad mēs grēkojam, mēs pārkāpjam Dieva likumus un nīdējam sevī to, kas mēs patiesībā esam.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas sev nevēlas liegt it neko – izņemot vienīgi tad, ja tas nozīmē iegūt vairāk kādā citā jomā. Cik vien iespējams, jebkāds reāla “nē” koncepts tiek pilnīgi noraidīts.

Neatkarīgi no tā, cik sarežģīti, izglītoti vai pieredzējuši mēs nebūtu, vai arī cik vienkārši mēs nebūtu, mums visiem ir ejams viens ceļš, ja runa ir par to, kā cilvēks kļūst par kristieti. Tāpat kā pasaules varenie un karaļi fiziski piedzimst tieši tāpat kā visvienkāršākais cilvēks, tāpat arī visintelektuālākajam cilvēkam ir jākļūst par kristieti tieši tādā pat ceļā kā visvienkāršākajam.