Runa ir par sirdsapziņu.
Ar tās palīdzību lietas tiek nokārtotas tā, ka tiesas spriedums nekavējoties seko ikkatram pārkāpumam, un pati vainīgā persona ir tā, kas ir spiesta šo spriedumu rakstīt. Bet rakstīts šai brīdī gan vēl tiek tikai ar līdzjūtības tinti, un spriedumi kļūst pilnībā skaidri tikai tad, kad tie mūžībā no jauna tiek celti gaismā – Dievam veicot visu sirdsapziņu pārbaudi. Ikviens cilvēks mūžībā ierodas nesot sev līdzi visprecīzāko atskaiti par visām savas dzīves nozīmībām un nenozīmībām un pat par to, kas ir palicis nepadarīts. Šī atskaite ir tik precīza un izsmeļoša, ka gala spriedumu spētu pieņemt pat bērns. Pat visnenozīmīgākais izsacītais vārds tajā ir atzīmēts.
Vainīgu cilvēku, kurš ceļo cauri dzīvei uz mūžību, var salīdzināt ar noziedznieku, kurš ar vilciena ātrumu bēga no vietas, kur viņš bija pastrādājis noziegumu. Bet ak vai! Tieši zem sliedēm, pa kurām viņš brauca, bija nostiepts elektriskā telegrāfa vads, kurš uz nākamo pieturas vietu raidīja pavēli par viņa aizturēšanu. Kad vainīgais sasniedza šo staciju un atvieglots izkāpa no vagona, viņu sagaidīja roku dzelži. Savā ziņā, viņš pats atveda apsūdzību sev līdz.
