Pirmo jautājumu, kuru Tev [Jēzum] uzdeva tuksnesī, Tu noraidīji. Tu to noraidīji brīvības vārdā, brīvības, kuru Tu cēli par visu augstāk. Un taisni šai jautājumā slēpās šīs pasaules lielais noslēpums. Pieņēmis “maizi”, Tu atbildētu vispārējām un mūžīgajām cilvēces skumjām, kā katrai būtnei par sevi, tā visai cilvēcei kopā: “Kā priekšā locīt ceļus?”
Nav cilvēkam nemitīgāku un mūžīgāku rūpju, kā tad, kad viņš kļuvis brīvs, pēc iespējas ātrāk atrast to, kura priekšā locīt ceļus. Bet cilvēks grib locīties tā priekšā, kas ir neapstrīdams, tik neapstrīdams, ka visi ļaudis uzreiz būtu mierā locīt ceļus viņa priekšā. Jo šo radījumu rūpes ir ne vien tās – atrast tādu, kura priekšā man vai citam locīties, bet gan atrast tādu, lai visi ticētu tam un locītos viņa priekšā, un katrā ziņā visi kopā. Šī vajadzība pēc kopīgas ceļu locīšanas ir vislielākās mocības, kā katram cilvēkam par sevi, tā visai cilvēcei no laiku gala. Šīs kopīgās locīšanās dēļ viņi ir iznīcinājuši viens otru ar šķēpu. (..)
Tu zināji šo cilvēku dabas pamata noslēpumu, bet Tu noraidīji vienīgo absolūto karogu, kuru Tev sniedza, lai visus piespiestu locīties Tavā priekšā bez ierunām – zemes maizes karogu Tu atraidīji brīvības un debess maizes vārdā.
