Izstumjot no redzesloka Dieva likumu, tiek aizēnota Viņa žēlastība. Viņu vairs ne bīstas, ne arī patiesi mīl. Viņam vairs neuzticas. Mēs esam atkarīgi vairs tikai no sevis, ne no Dieva, un tā rezultāts ir glābšana, kas atkarīga no darbiem.


Nomazgā savus pirkstus, pirms rādi uz maniem traipiem!


Lūgšana ir kā balodis, kuru Noa izsūtīja no šķirsta – tas nesa svētību ne tikai tad, kad atgriezās ar olīves zaru mutē, bet arī tad, kad neatgriezās vispār.


Jauns sākums vienmēr piesaista mūsu uzmanību. Mēs mīlam jautāt: “Kā jūs satikāties?” – bet gandrīz nekad: “Kā jūs palikāt kopā?” Tomēr tieši tur ir apslēpti vislielākie brīnumi.


Mīlestības pretstats nav ienaids; tas ir kaut kas daudz ļaunāks; neskatoties uz visām negācijām un emocijām, ienaids otru cilvēku vismaz ņem vērā; mīlestības pretstats ir kaut kas daudz vēsāks, bālāks un patiesībā daudz nežēlīgāks, mīlestības pretstats ir vienaldzība.


Pārmaiņas nekad nenotiek bez neērtībām, pat tās, kas ved no vissliktākās situācijas uz labāku.


Laulība ir viena gara saruna, kuru gluži kā šaha galdiņu “izrūto” strīdi. Divi cilvēki arvien vairāk un vairāk pielāgo savus uzskatus viens otram, un laika gaitā bez skaļām fanfarām ievada viens otru jaunā domu pasaulē.


Dāvana būt labam klausītājam, dāvana, kura prasa pastāvīgu trenēšanos, iespējams ir visdziedinošākā dāvana, kas cilvēkam var piemist, jo tā atļauj otram būt, netiesā un nedod padomus, bet sniedz atbalstu,
kas ir daudz dziļāks par vārdiem.


Vispirms tiecies saprast un pēc tam būt saprasts.


Laulībā nevienprātība nav tik bīstama kā noslēpumi.
Noslēpumi rada neuzticēšānos.