Šodien kristīgās baznīcās mēs sastopam daudz jaunu ļaužu. Tā ir pasaka, ka šodien cilvēki neiet baznīcā. Tā runā tie, kuri baznīcu ir redzējuši tikai no ārpuses un kuri katru svētdienas rītu guļ.

Kristus dzīve, sludināšana, pravietojumi un brīnumi būtu bijuši pilnīgi veltīgi, ja viņš to visu nebūtu kronējis ar nāvi mūsu vietā! Viņa nāve bija mūsu dzīvība.
Viņa nāve dzēsa mūsu parādu Dieva priekšā. Bez viņa nāves mēs būtu visnožēlojamākie no visiem radījumiem.

Kā kristietim un zinātniekam man ir jāciena mūslaiku zinātniskie atklājumi.
Kad es strādāju par raķešu projekta pētīšanas nodaļas direktoru, mums bija 300 cilvēku, kas atbildēja par raķešu dzinējiem, degvielu un vadības sistēmām.
Šodien tur strādā 10000 cilvēku tikai pie vienas raķešu būves problēmas viena posma. Tas raksturo tehnikas progresu kosmiskajā gadsimtā. Kāda milzīga atbildība gulstās uz kristiešiem, lai atbilstoši tehnikas progresam paplašinātu un padziļinātu Evaņģēlija sludināšanu.

Mēdz jautāt, kāpēc tik daudzi draudžu locekļi piedzīvo neveiksmi.
Viena no atbildēm ir atrodama sekojošā līdzībā: Kad kādam zēnam jautāja, kāpēc viņš bija izkritis no gultas, viņš atbildēja: “Droši vien tāpēc, ka es paliku pārāk tuvu iekāpšanas vietai”.

Kārdināšāna var būt gan ielūgums uz elli, gan iespēja aizsniegt debesis. Kārdinājuma brīdī kristietim ļoti tuvu atrodas gan grēks, gan svētums, tomēr pēdējais ir tuvāk.

Mums visiem ir vajadzīga mīlestība, un mums tā visvairāk ir nepieciešama tad, kad esam to pelnījuši vismazāk – kad esam grēkojuši pret kādu, kad esam izdarījuši sliktas izvēles, kad esam piedzīvojuši neveiksmi. Šādos gadījumos parastai mīlestībai ir jātop par neparastu mīlestību.

Caur pateicību Dievam pat pārejošas svētības iegūst debesu garšu.

Ja tu nekļūdies, tu nepūlies pietiekami nopietni.

Neļauj, lai tava komforta zona kļūtu par tavu cietumu.

Padoms ir tas, ko mēs meklējam situācijās, kad paši zinām atbildi, bet vēlamies kaut mēs to nezinātu.