Ticība ir pārliecība par to, ka Dievs šo dzīvi saprot labāk nekā mēs, un ka Viņš mūs izvedīs tai cauri.

Mums, protams, ir jāzina ne tikai tas, ka Dievs eksistē, ka aiz mirdzošo zvaigžņu spožuma mīt kāds kosmiskais saprāts, kas vada dzīves realitātes šovu, bet arī, ka Dievs ir tepat blakus katrā mūsu ikdienišķās dzīves mirklī, un varbūt Viņš neraksta ziņojumus par Sevi zvaigznēs, bet dažādos veidos cenšas iespīdēt mūsu aklumā, kamēr mēs te, lejā, pārvietojamies, līdz ceļiem iegrimuši aromātiskajos pasaules mēslos, postā un brīnumā. Mēs vēlamies nevis objektīvus Dieva eksistences pierādījumus, bet gan piedzīvot Viņa klātbūtni. Tas ir tas brīnums, pēc kā mēs patiesībā tiecamies, un šo brīnumu mēs, manuprāt, arī tiešām saņemam.

Cilvēka panākumi nav tik apbrīnojami, kā izskatās, taču arī neveiksmes nav tik briesmīgas, kā acumirklī šķiet.

Cik negudri – izdzert veselu jūru sodības, lai iegūtu vienu lāsi baudas.

Publicitāte, kas apvij reliģiskas aktivitātes, parasti ir apgriezti proporcionāla to patiesajam nozīmīgumam.

Skola nereti ir vieta, kur slīpē ķieģeļus un pazudina dimantus.

Vēlams lai ģimene būtu laba skola un skola – laba ģimene.

Tas, kuru apdraud cita cilvēka ticība, nav drošs pats savējā.

Gluži tāpat kā durvis liecina par to, ka tām ir bijis galdnieks, un mētelis liecina, ka tam ir bijis šuvējs, tāpat pasaules esamība liecina par to, ka tai ir Radītājs.

Šķiršanās statistika rāda, ka vecāki no mājām aizbēg daudz biežāk nekā bērni.