Mēs meklējam atklāsmes no debesīm un ilgojamies redzēt Dieva spēku, kā tas satricina zemi. Tomēr mēs to daram tikai viena fakta dēļ – tādēļ, ka atrodamies garīgā nospiestības stāvoklī. Mēs nespējam saprast, ka Dievs darbojas visu laiku – mūsu ikdienas notikumos un pie cilvēkiem, kas atrodams mums visapkārt. Ja tikai paklausīsim un izpildīsim tos uzdevumus, ko Viņš mums ir uzrādījis kā savai sirdij vistuvākos, mēs Viņu ieraudzīsim. Viena no vispārsteidzošākajām atklāsmēm par Dievu nāks tikai tad, kad būsim iemācījušies saprast, ka Viņš mums ir klāt ikdienišķajās dzīves lietās, – tieši tur mēs esam spējīgi saskatīt Jēzus Kristus varenību un dievišķību.


Veselīgi skeptiska attieksme pret saviem motīviem ir garīga brieduma pazīme.


Pēc tā visi pazīs, ka mēs neesam Viņa mācekļi – pēc tā, ka mēs ienīdīsim viens otru.


Ja runājam par patiesu pazemību, tad visgrūtākais ir tas, ka tu nevari ar to lielīties.


Ja tev nav nākotnes vīzijas, tava nākotne visdrīzāk būs pagātnes atkārtojums.


Piekāpīgais ir stiprāks par bargo, ūdens ir stiprāks par klinti, mīlestība ir stiprāka par varu.


Cilvēki dzīvo laikā, bet [Dievs] viņus ir radījis mūžībai. Tāpēc Dievs vēlas, lai viņi rūpējas galvenokārt par divām lietām: par pašu Mūžību un to mirkli laikā, kuru tie sauc par Tagadni. Jo Tagadne ir tā vieta, kur laiks saskaras ar Mūžību. Tikai un vienīgi Tagadnes mirklī cilvēks piedzīvo kaut ko līdzīgu tam, ko [Dievs] redz visā, kas ir. Tikai tagadnē viņiem dota brīvība un īstenība. Tāpēc [Dievs] vēlas, lai cilvēks nodarbojas ar Mūžību (kas nozīmē pievēršanos Viņam) vai ar Tagadni, lai Viņi domā par mūžīgām saitēm ar Viņu pašu (vai atšķirtību no Viņa) vai arī uzklausa acumirkļa sirdsapziņas balsi, kas liek nest šībrīža krustu, saņemt šībrīža svētību, pateikties par šībrīža laimi.


Pateicoties neatlaidībai, gliemezis sasniedza Noasa šķirstu.


Uz mana galda guļ vijoles stīga. Tā ir brīva. Es pagriežu vienu tās galu, un tā reaģē. Tā ir brīva. Taču tā nav brīva darīt to, kam vijoles stīga ir paredzēta – radīt mūziku. Tad nu es to paņemu, iestiprinu savā vijolē un cieši nostiepju.
Tikai tagad tā ir brīva būt par vijoles stīgu.


Nedrīkst spēlēt Dievu cita cilvēka liktenī.
Jebkurā gadījumā – pienācīgi tas nav izdarāms.