Cik gan neticamu ceļojumu Jēzus ir veicis; cik gan bagātīgi Viņš ir atklājis Savu mīlestību; cik gan liels mērķis Viņam bija prātā. Cik gan dziļi tu biji Viņa sirdī! Kad Viņš atstāja Savas mājas debesīs, Viņš redzēja tevi; kad Viņš kļuva par cilvēku virs zemes, Viņš meklēja tevi; kad Viņš pie krusta izstiepa Savas rokas, Viņš vēlējās apskaut tevi; kad Viņš atgriezās pie Tēva, Viņš sāka gatavot vietu debesīs priekš tevis. Tu esi avs, kuru Viņš ir nācis pabarot, aizsargāt, ganīt, vadīt, aprūpēt un pat nest uz rokām. Tu esi viens no tiem, kuru Viņš vēlas saukt par Savu.


Jautājums par to, kādēļ Dievs radīja visumu, aizvien vēl nodarbina mūsu prātus, taču, lai arī nevaram to uzzināt, mēs vismaz zinām, ka Dievs to neradīja tālab, lai apmierinātu kādu Savu vajadzību, kā, piemēram, cilvēks uzceļ māju, lai patvertos ziemas aukstumā un iesēj labību, lai nodrošinātu sev iztiku. Dievam vārds “nepieciešams” ir pilnīgi svešs.
Tā kā Viņš ir visaugstākā Būtne, iznāk, ka Dievu nav iespējams paaugstināt. Virs Viņa nekā nav, un aiz Viņa nav nekā. Jebkura kustība virzienā uz Viņu radībai nozīmē paaugstināšanos, no Viņa prom – pagrimumu. Dievs ieņem Savu stāvokli pats no Sevis, nelūdzot neviena atļauju. Neviens Viņu nespēj ne paaugstināt, ne pazemināt. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, ka Viņš visu uztur ar Sava vārda spēku (Ebrejiem 1:3). Kā gan Dievs varētu paaugstināt
vai atbalstīt to, ko Viņš pats uztur?
Ja arī pēkšņi visi cilvēki kļūtu akli, saule joprojām spīdētu dienā un zvaigznes naktī, jo tās nav atkarīgas no miljoniem būtņu, kam tiek labums no to gaismas. Tāpat, ja visi cilvēki kļūtu par ateistiem, tas Dievu nekādi neietekmētu. Viņš ir, kas Viņš ir Sevī, neatkarīgi ne no viena cita. Ticība Viņam nesekmē Viņa pilnību, un šaubas nespēj to mazināt.


Ja automašīnā būtu tikpat daudz bezdarbīgu detaļu, kā vidusmēra draudzē, šī automašīna nespētu pat nobraukt lejā pa kalnu.


Iemesls, kādēļ vairums cilvēku baidās no Dieva un dziļi sirdī izjūt nepatiku pret Viņu, ir tas, ka viņi Dievu iztēlojas kā būtni bez sirds, kā pulksteni, kas sastāv vienīgi no smadzenēm.


Iedomājies, kas būtu noticis, ja Jēzus, aicinot Pēteri un Andreju, būtu teicis, “Atstājiet savas laivas un tīklus un nāciet pievienojieties Manai Bībeles studiju grupiņai”, un 3 gadus vēlāk būtu sacījis, “Ejiet pa visu pasauli un izplatiet Manu “trīsgadīgo” mācekļu audzināšanas programmu!” Vai gan mēs atdotu savu dzīvi par kaut kādu mācību kursu vai programmu? Tas nav tā vērts, lai mēs tam veltītu visu savu dzīvi! Bet Jēzus gan, VIŅŠ ir visas mūsu dzīves vērts.


Lieldienas mums pasaka, ka mēs spējam patiesību ielikt kapā,
bet, ka nespējam patiesību tur paturēt.


Nekāda gudrība nespēj aptvert
šo uguns kvēli Jēzus sirdī.
Viņam bija pavēlēts izciest nāvi.
Ja būtu bijis pavēlēts to izciest tūkstošiem reižu,
Jēzum pietiktu mīlestības,
lai izciestu tās visas.
Ja būtu pavēlēts izciest par vienu cilvēku
tik daudz mocību,
cik Viņš izcieta par visiem,
Jēzus būtu tās uzņēmies katra cilvēka dēļ.
Trīs stundas Kristus cieta uz krusta.
Ja būtu nepieciešams tur palikt
līdz pat Tiesas dienai,
Viņa mīlestības pietiktu, lai to izdarītu.
Tāpēc Jēzus ir mīlējis vēl daudz vairāk
nekā cietis.
Ak, dievišķā Mīlestība, cik liela tā atklājusies,
bet cik vēl daudz lielāka tā ir Tevī!
Jā, Tavas rētas un izciestie sitieni mums liecina
par lielu mīlestību,
bet neatklāj visu tās bezgalību.
Tevī ir mīlestības liesmu okeāns, kam nav robežu,
atklājusies vien dzirkstele no tā.


Dieva ievainojumi dziedina, grēka skūpsti nogalina.


Tu man jautā: “Kam šis koka krusts?” Atbildei es citēju rindas no kādas vēstules: “Kad paceļu acis no mikroskopa, mans skatiens sastopas ar krustu – melnu un tukšu. Šis krusts bez Krustā Sistā ir simbols, kura jēgu daudzi neizprot. Un es, nogurumā gatavs pārtraukt ikdienas darbu, tam pievēršos no jauna un turpinu strādāt, jo šis vientuļais krusts, liekas, aicina kādu, kas to nestu.


Caur mūsu Kungu Jēzu Kristu mēs tikām izrauti no nāves un atdoti dzīvībai, un pats veids, kādā tikām glābti ir vislielākās apbrīnas cienīgs!
Lai arī Dieva veidā būdams, Viņš neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam, bet gan atteicās no visa, pieņemdams kalpa veidu.
Kristus uzņēmās mūsu vājumu, Viņš nesa mūsu ciešanas un tika mocīts mūsu dēļ, lai caur savām brūcēm mūs glābtu.
Viņš mūs izpirka no lāsta, pats kļūdams par lāstu mūsu dēļ, cieta visapkaunojošāko nāvi, lai mūs ievestu godības dzīvē.
Un vēl nebija diezgan, ka Kristus atdeva dzīvību par tiem, kas gāja nāvē! Viņš tos ietērpa dievišķā godībā un sagatavoja tiem mūžīgu atpūtu un laimi, kas pārsniedz jebkādu cilvēcisko izdomu!
Ko mēs dāvāsim Tam Kungam par visu, ko Viņš mums devis?
Savā labestībā Dievs neprasa neko.
Viņam pietiek vien ar mīlestību.