Farizejs, kurš pats sev atlaida grēkus, tika nosodīts. Muitnieks, kurš pats sevi nosodīja, tika attaisnots. Noliegt to, ka mūsos katrā ir Farizejs – tas var būt nāvējoši. Mums jācenšas šo Farizeju labāk iepazīt, sarunāties ar viņu, uzzināt, kas ir par iemeslu tam, ka viņš meklē mieru un laimi ārpus Dieva valstības.


Tu raudi? Nekautrējies! Raudi! Jā, vīrieši arī raud, būdami vienatnē un Dieva priekšā. Ķēniņš Dāvids saka: “Ar asarām naktī es slacinu savu gultu.”
Ar šīm asarām, karstām un vīrišķīgām, tu varēsi attīrīt savu pagātni un apgarot savu pašreizējo dzīvi.


Upei ir liels spēks, jo daudzi ūdens pilieni
ir sapratuši sadarbības nozīmi.


Sekošanai Kristum nav nekā kopīga ar pašizveidotiem krustiem. Meklēt krustus tā iemesla dēļ, lai izskatītos par uzticamāku Kristus kalpu – tas nav nekāds tikums. Mums nepienākas nekādas uzslavas un nopelni par to, ka nesam krustus, kurus esam radījuši paši – ar savu nepaklausību un nomaldīšanos. Ja cilvēki mani noraida un nicina tāpēc, ka es esmu sociāls buldozers, tas nav nekāds krusts, bet gan mana grēka un bezrūpības sekas. Šāda uzvedība man ir jāizmaina, nevis jāturpina nest. Gluži kā apustulis Pēteris saka: “…kāda slava jums būs, ja jūs panesīsiet sitienus pārkāpumu dēļ?”


Žēlastība ir Dieva labā griba, kas liek Viņam piešķirt nopelnus tiem, kas tos nav pelnījuši. Tas ir princips, kas piemīt Dieva raksturam un mūsu acīm parādās kā Viņa tieksme žēlot nožēlojamos, apžēlot vainīgos, pieņemt atstumtos un atzīt tos, kas pirms tam nebija atzīti. Žēlastība pret mums, grēciniekiem, izpaužas tā, ka tā steidzas mūs glābt un paaugstināt mūs kopā ar Kristu debesīs, lai nākamajos laikmetos parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību (Vēst. Efeziešiem 2:6–7).
Mūsu mūžīgais ieguvums ir tas, ka Dievs ir, kas Viņš ir. Tāpēc, ka Viņš ir, kas Viņš ir, mēs varam pacelt galvas: Viņš atbrīvo mūs no cietuma un liek apmainīt cietumnieku drānas pret karaliskām drēbēm, un aicina ēst pie ķēniņa galda, kamēr vien mēs dzīvojam (2. Ķēniņu gr. 25:29).


Daudzi cilvēki sešas dienas nedēļā sēj dadžus, un tad svētdienā dodas uz baznīcu lūgt, lai raža neizdodas.


Lūgšana nav daiļrunība, bet patiesums;
tā nav bezspēcības definēšana, bet gan bezspēcības izjušana; lūgšana nav valodas formulas, bet gan dvēseles kvēla atklātība.


Mēs varam Dievu meklēt ar savu prātu, bet atradīsim Viņu tikai ar savu sirdi.


Šodienas svēto vajadzētu raksturot kā bezbailīgi nodevušos Jēzum Kristum; taču daudz biežāk mūs var raksturot kā nodevušos sev pašiem. Mēs daudz vairāk cenšamies atrast vienprātību ar citiem kristiešiem, nekā vienprātību ar Dievu.


Nav tikai tā, ka grēks traucētu lūgšanu, tikpat labi lūgšana traucē grēku. Šīs divas lietas vienmēr atrodas pretnostatījumā. Jo bezrūpīgāki mēs būsim pret grēku, jo mazāk lūgsim. Jo vairāk mēs lūgsim, jo mazāk bezrūpīgi būsim pret grēku. Gan grēks, gan lūgšana – tie abi ir lieli spēki. Kurš virza tevi?