Kad tu redzi brāli, kuram vēl ir daudz vājību, domā tā: “Šīs brāļa nastas man ir jānes; es nedrīkstu viņu atstāt, kamēr vien viņš apliecina Kristu.”
Tā kristietim sirdī ir jābūt ārstam, bet ārīgi, dzīves ceļā – kā nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas. Svētajā Baznīcā noteikti ir jābūt arī vājākiem ļaudīm – tādiem, kuru rīcībā saskatām apgrēcību, gluži tāpat kā cilvēka miesā ir ne tikai kauli, bet arī mīksta un nespēcīga miesa. Tādēļ Kristus valstība sastāv no tiem, kuri nes, un tiem, kuri tiek nesti. Un visa mūsu dzīve ir kas tāds, kas sastāv no stipruma un vājuma.
