Kristietība sākas tur, kur reliģija beidzas – ar Kristus augšāmcelšanos.

Cik atšķirīgs ir uzraksts uz Jēzus kapa! Tas nav rakstīts ar zelta burtiem, nedz izcirsts akmenī. To izrunā eņģeļa balss un tas ir pilnīgi pretējs tam, kas rakstīts uz visiem citiem kapiem: “Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja 28:6)

Mēs sastopam nāvi, bet pateicoties Jēzum – tikai tās ēnu.

Pasaules skaistumā mums jāredz Dieva eksistence. Pasaules salauztībā mums jāredz Dieva taisnība. Tas liks mums steigties uz vietu, kur redzama Dieva žēlastība: pie krusta.

Šīs pasaules nenoteiktība mums jāuzņem ar nākamās pasaules noteiktību.

Cilvēki instinktīvi jūt, ka tad, ja kristietība ir patiesa, viņi zaudēs kontroli un nevarēs dzīvot kā vien vēlas. Tādēļ viņi cer, ka kristietība nebūs patiesa, un ir gatavi pieņemt jebkādus iebildumus, kas vērsti pret ticību.

Bērni dodas tur, kur ir interesanti. Viņi paliek tur, kur ir mīlestība.

Bērniem ir ticība. Pieaugušajiem ir fakti, kas ticību padara šķietami bērnišķīgu.

Tev jādodas uz priekšu – uz saviem ceļiem.

Tava dzīve nekad nav evaņģēlija cienīga. Tieši tāpēc evaņģēlijs nozīmē labo vēsti.