Mēs nekad nedrīkstam glābšanu uzlūkot kā darījumu starp Dievu un mums, kurā Viņš sniedz žēlastību, bet mēs ieguldām ticību. Jo mēs bijām miruši un mūs vajadzēja atmodināt, pirms mēs varējām ticēt. Kristus apustuļi citviet skaidri māca, ka glābjoša ticība arī ir Dieva žēlastības dāvana.

ˇēlastība – tā ir mīlestība, kurai rūp, kura noliecas, un kura glābj.

Pasaules vēsturē ir izdarīts tikai viens vienīgs pilnīgi šķīstas mīlestības darbs, neaptraipīts ne ar kādu slēptu motivāciju. Tas notika, Dievam pašam Sevi atdodot pie krusta – par grēciniekiem, kas to nav pelnījuši.

Es nekad nevarētu ticēt Dievam, ja nebūtu Krusts. Kā gan lai reālajā sāpju pasaulē kāds spētu pielūgt Dievu, kurš ir imūns pret sāpēm?

Jēzus dievišķumam ir pierādījumi – pamatoti, spēcīgi, plaši, vēsturiski pierādījumi; pierādījumi, kurus godīgs cilvēks var pieņemt, neizdarot intelektuālu pašnāvību.

Mums nevajadzētu jautāt, “Kas kait pasaulei?”, jo pasaules diagnoze jau sen kā ir noteikta. Mums būtu jājautā: “Kas ir noticis ar sāli un gaismu?”

Evaņģēlijs ir žēlastības labā vēsts tiem, kas to nav pelnījuši. Jēzus reliģijas simbols ir krusts nevis svari.

Mēs nekad nedrīkstam domāt par glābšanu kā par darījumu starp Dievu un mums, kurā Viņš iegulda žēlastību un mēs ieguldam ticību. Jo mēs bijām miruši, un mūs vajadzēja atdzīvināt pirms mēs sākām ticēt. Nē, Kristus apustuļi daudzviet skaidri māca, ka ticība, kas glābj, arī ir Dieva žēlastības dāvana.