Toreiz mēs bijām divpadsmit mācekļi, kas atstājām savu iedzīvi, savas sievas un bērnus, māju un tīrumu, mēs aizliedzām visu, kas mums pieder, lai sekotu Viņam. Jo viņš mūs pārliecināja un mēs viņam piekritām, un mēs kļuvām viņa īpašums, dvēseles, ko veido viņš. Un mēs bijām kā māls podnieka rokās, un viņš varēja darīt ar mums visu, ko grib, jo mēs ticējām.
Un kādu dienu notika, ka mums kopā ar rabi ceļā uznāca nakts un mēs nonācām pie kāda ceļmalas kroga, un gājām iekšā. Tur mēs redzējām smējēju pulku, viņu vadonis bija vecs netiklis, un viņi dzēra alu, kas sajaukts ar medu, un smējās un ākstījās, un runāja daudz zaimu. Un vergs, kas viņiem kalpoja bija mācītājs un zinātnieks, kas parādu dēļ bija pārdots verdzībā. Un notika, kad smējēju pulks uzjautrinājās, viņi meta to, kas bija palicis pāri no dzērieniem, sejā tam, kas viņiem kalpoja, sita traukus uz viņa galvas, un vergs stāvēja un pacieta kaunu, ko tie viņam sagādāja, un neatbildēja neko.
Un vecais netiklis smējās skaļi, tā ka viņa vaigi palika sarkani un viņa baltā bārda kratījās, un viņš teica:
“Saki man savus pantus, tu ēzeļa dēls!”
Un vergs, kas bija mācītājs, atbildēja un sacīja: “Cilvēka dienas ir kā zāle laukā, viņš ir kā puķe pļavā.” Un kad vecais dzirdēja šos vārdus, viņš iesita vergam ar dūri un teica:
“Es esmu nācis ar draugiem priecāties un līksmoties, bet tu izjauc mūsu prieku. Tu esi slikts kalps.”
Un kad mēs to redzējām, tad Jānis, viens no Cebedeju brāļiem, teica mūsu rabi:
“Rabi, kāpēc tu ļauj viņam vaļu? Vai lai es lieku viņam apklust?”
Un mūsu rabi atbildēja: “Es neesmu nācis dvēseles izpostīt, bet uzcelt.” Un viņš pasauca netikli sev tuvāk un teica:
“Es tev došu tādu prieku, ko neviens nevar izpostīt, un neviens to tev nekad nevarēs atņemt.”
Un vecais atbildēja:
“Tu esi apreibis no vīna. Jo stāv rakstīts: “Vīns ielīksmo vīra sirdi.””
Bet rabi atbildēja viņam un sacīja:
“Prieks, kas beidzas ar skumjām, nav prieks. Nāc, es tev došu prieku, kas ir kā avots, kas tek stiprāk un nebeidzas.”
Bet vecais jautāja:
“Kas tas par prieku, kas nebeidzas?”
Un rabi viņam atbildēja:
“Debesu valstības prieku neviens tev nevarēs atņemt, jo tas ir ar tevi – prieks, kas nebeidzas.”
Bet vecais teica:
“To prieku es nezinu, jo mani no mūsu debesu tēva atšķir daudzi grēki.”
Un rabi teica:
“Saukdams sevi par mazu, tu dari sevi lielu. Tiem, kas atgriežas,
vārti vienmēr ir vaļā.”
Bet vecais teica:
“Vai tad man vēl ir cerība? Es to nezināju.”
Un viņš piegāja tuvu klāt pie verga un nometās ceļos tā priekšā, un lūdza piedot, un rabi mums teica:
“Nāciet un redziet: ar vienu vārdu jūs varat iemest savu brāli bedrē un ar vienu vārdu jūs varat viņu pacelt uz godības spārniem. Tāpēc neļaujiet, ka jūs pieviļ tas, ko jūs redzat ar acīm, bet skatieties, kas ir cilvēka sirdī.” Bet kalpam viņš teica: “Kad tavs brālis pret tevi grēko, sodi viņu, un kad viņš atgriežas, piedod viņam.” Un viņš tos samierināja. Un viņš teica vecajam:
“Celies, tu esi salīdzinājies.”
