Es redzēju, kā Tevi agrā rītausmā veda uz Pārvaldnieka namu. Tu tad biji tik noguris. Tagad Tu esi ievainots. Tavs apmetnis kļūst stīvs no Tevis paša asinīm. Ak, mans Kungs! – viņi Tevi ir situši ar pletnēm! Ak, mans Kungs! Tu nekad vairs neaizmigsi saldā miegā.
Četri karavīri un romiešu virsnieks ved Tevi cauri pilsētai. Tavas acis ir pusaizvērtas, Tavas kājas smagas un lēnas, Tavs ķermenis apkampis raupju un smagu koka baļķi. Tava mugura un sāni ir uzplēsti ar pātagu cirtieniem. Kādreiz Tu staigāji ar augsti paceltu galvu. Tagad Tu klibo un drebi no pārguruma un sāpēm, apkampdams šo koka gabalu tā, it kā tas būtu mirstošs bērns. Tu nekad vairs neaizmigsi saldā miegā.
Bet karavīri ir nepacietīgi. Tu ej pārāk lēnu. Kādēļ gan viņi nepalīdz Tev nest šo krustu? Ak, es ienīstu šo pasauli!
Tu paklūpi. Karavīrs Tev uzkliedz. Es raudu. Es nespēju skatīties. Es nespēju skatīties. Ak, Dievs! Saule jau ir uzkāpusi pusceļā līdz debesīm, sniega balta, apaļa, karsta. Rietumos redzami daži melni mākoņi. Viņi nāk šurp uz šejieni, uz Jeruzālemi. Es pat nejūtu vēju, bet tas pūš, un mākoņi nāk.
Ak, kā gan es varu neskatīties? Kā gan es varu nebūt kopā ar Tevi, mans Kungs?
Pēkšņi virsnieks uzsit kādam svētceļotājam pa plecu un liek viņam ņemt Tavu krustu un nākt līdzi ārā no pilsētas. Kungs, vai šis svešinieks novērtē šo godu? Tu paskaties uz viņu. Tu ieskaties viņa acīs, kad viņš paņem baļķi no Taviem pleciem. Ak, kā es ilgojos pēc šāda skatiena! Ko es varu darīt priekš Tevis? Lūdzu paskaties uz mani! Jēzu, Jēzu, ko es tagad varu priekš Tevis darīt?