Mūsu dzīves daudzās pretrunas – justies kā bezpajumtniekam savās mājās, garlaikoties aizņemtībā, šaubīties ticībā, justies vientuļam cilvēku pulkā – var mūs mulsināt, kaitināt, pat nomākt. Tās liek mums just, ka īsti nedzīvojam. Aiz ikvienām durvīm, kas atveras, ieraugām durvis, kas ir aizslēgtas.
Bet ir arī cita iespēja. Šīs pašas pretrunas var radīt saskari ar dziļākajām ilgām pēc visu vēlmju piepildījuma, kas ir visu mūsu vēlmju pamatā un ko var remdēt vienīgi Dievs. Šādi saprastas pretrunas rada berzi, kas var palīdzēt tuvoties Dievam.
