“Es esmu CEĻŠ, patiesība un dzīvība…” Ko Jēzus ar to domāja?
Iedomāsimies, ka mēs esam nepazīstamā pilsētā un lūdzam kādu cilvēku, lai viņš mums pasaka pareizo ceļu. Iedomāsimies, ka šis cilvēks mums atbild: “Tā, pirmajā krustojumā pagriezieties pa labi, pēc tam otrajā krustojumā pa kreisi. Tad pārejiet pāri laukumam, dodieties garām baznīcai, trešajā krustojumā pagriezie–ties pa kreisi, pēc tam otrajā pa labi. Un tad… iela, kura jums nepieciešama, būs ceturtā pa kreisi…” Visdrīzāk, ka mēs apmaldītos pirms vēl būtu sasnieguši pusceļu. Bet iedomāsimies, ka tas, kuram mēs lūdzam pēc padoma, saka: “Nāciet. Es jūs turp aizvedīšu.” Šādā gadījumā šis cilvēks priekš mums ir CEĻŠ un mums nav iespējams apmaldīties. Tieši tas ir tas, ko Jēzus mums piedāvā. Viņš nenodarbojas tikai ar padomu un norādījumu došanu. Viņš ņem mūs pie rokas un ved, Viņš mūs iestiprina un vada katru dienu. Viņš mums nestāsta par ceļu, Viņš pats ir šis CEĻŠ.
