Mums tiek apgalvots, ka mīlestība vispirms ir sajūta. Pirmajā brīdī tas šķiet pietiekami nevainīgi – mēs bieži jūtam mīlestību, un tas nebūt nav aplami. Bet kad mēs sākam pārbaudīt mīlestības īstumu pēc savām sajūtām, mēs noliekam centrā sevi. Mūsu sajūtas citiem nedod nekādu labumu. Ja kāds “jūt” mīlestību pret nabagiem, bet nekad nedod naudu, lai viņiem palīdzētu, vai nekad viņiem neizrāda laipnību, kā vērtas ir viņa jūtas? Tās var dot labumu viņam pašam, bet ja cilvēka rīcība nepauž mīlestību, tad viņa jūtas neko nenozīmē.
Koncentrējoties uz sajūtu nozīmi, mēs atstājam novārtā mīlestību darbībā. Vērojot mīlestības kvalitāti pret otru cilvēku tikai pēc mūsu pašu emocionālā piepildījuma, mēs rīkojamies savtīgi.
