Kristus mums parādīja, ka patiesa mīlestība nav mērāma sajūtās un to nenosaka sajūtas. Viņš devās uz krustu, kad visas emocijas un instinkti Viņa ķermenī lika griezties atpakaļ. Vai esi lasījis Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā? Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos paciest sitienus, karāties pie krusta un atdot savu dzīvību. Taču Viņš nolika savas sajūtas Tēva priekšā, nododot sevi Tēva gribai. Jēzus sajūtas nebija Viņa mīlestības patiesuma pārbaudījums. Tās nevaldīja pār Viņu.
Kristus grib, lai mums būtu tāda pati attieksme. Viņš neteica: “Ja jūs Mani mīlat, pār jums kā ūdenskritums gāzīsies siltas reliģiskas emocijas.” Tā vietā Viņš mums sacīja: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa ev. 14:15) Patiesa mīlestība vienmēr izpaužas, paklausot Dievam un kalpojot citiem. Labas sajūtas ir jaukas, bet tās nav obligātas.
Jēzus piemērs parāda, ka mēs varam kontrolēt mīlestību. Viņš izvēlējās mūs mīlēt. Viņš izvēlējās atdot savu dzīvību par mums. Ticēt, ka vari būt “līdz ausīm iekšā mīlestībā” ir bīstami, jo tas nozīmē, ka tikpat negaidīti tu vari būt “ārā no mīlestības”. Vai tu neesi priecīgs par to, ka Dieva mīlestība pret mums nav tik neprognozējama? Vai tu neesi pateicīgs, ka Dievs savu mīlestību kontrolē un ka tā nav balstīta uz kaprīzēm? Mums jāatmet nepareizais priekšstats, ka mīlestība ir kāds dīvains “spēks”, kas pret mūsu gribu mētā mūs kā lapas vējā. Mēs nevaram attaisnot apzinātu nepareizu rīcību, sakot, ka “mīlestība” mūs sagrāba un “lika” rīkoties bezatbildīgi. Tā nav mīlestība. Gluži otrādi, Bībele to 1. vēstulē Tesaloniķiešiem 4:5 sauc par “kaisli un kārību”. Mēs izpaužam patiesu mīlestību, paklausot Dievam un kalpojot citiem, nevis rīkojoties neapdomīgi un savtīgi. Mēs paši izvēlamies, kā rīkoties.
