Kāpēc mums rodas domas par atriebību? Kāpēc gribam atriebties? Kādu gandarījumu mēs varam gūt no cita bojāejas?
Atriebība piedāvā mums kādu neveselīgu apmierinājumu, kas sola atvieglot mūsu dusmas, atklāt mūsu pārākumu, sodīt tos, kas mums ir darījuši pāri, viņiem pašiem piedzīvot viņu izraisīto postu, likt viņiem dalīties bēdās, ko viņi mums ir izraisījuši, sāpināt tos, kas apvaino,
un padarīt dzīvi neciešamu tiem, kas mūs nīst. Īsi sakot, atriebība liek citiem maksāt. Bet atriebība melo, tās solījumi ir tukši! Atriebība ir kā dēle, kas izsūc no mums visu, ko esam iemantojuši Kristū – līdzjūtību, mīlestību un piedošanu. Atriebība iztukšo, atstāj badā un beigās saindē. Pasaule nav radīta un kopā saturēta Kristū atriebības veiksmei. Mūsu dvēsele un gars protestē un noraida pat niecīgāko iejaukšanos. Dzīvot ar atriebības domām nozīmē sodīt pašam sevi. Mēs neesam tam piemēroti. Atriebība nav ceļš uz dzīvību.
