Kopš zēna gadiem cilvēks ir pieradis, ka pa viņa galvu dejo pusducis nesavienojamu filozofiju. Mācības viņš nevērtē kā patiesas vai nepatiesas, bet gan kā abstraktas vai praktiskas, novecojušas vai mūsdienīgas, parastas vai avangardiskas. Labākais sabiedrotais, lai atturētu cilvēku no Baznīcas, ir žargons, nevis pierādījums. Netērē velti laiku, cenšoties viņu pārliecināt, ka materiālisms ir patiess. Liec viņam labāk domāt, ka tas ir stiprs, nosacīts vai drosmīgs – ka tā ir “nākotnes filozofija”. Tas ir tas, kas viņam rūp. (…) Pateicoties procesam, ko esam iekustinājuši jau pirms daudziem gadsimtiem, cilvēkiem šķiet, ka ir pilnīgi neiespējami ticēt kaut kam nepazīstamam, ja viņiem acu priekšā ir pazīstamais. Turpini tik iedvest viņam domu par visu lietu parastumu. Pats galvenais, necenties izmantot zinātni kā ieroci pret kristietību. Vislabāk, lai viņš vispār nelasa neko no zinātnes. Iedves viņam tādu grandiozu vispārinātu domu, ka viņš visu jau zina, un ka viss, ko viņš uzlasījis paviršās sarunās un lasīšanā, ir “mūsdienu zinātnisko pētījumu rezultāts”.
DIEVKALPOJUMU LAIKI:
svētdienās 9:30 un 11:30