Jēzus neteica, ka visai pasaulei ir jāiet uz baznīcu, bet gan, ka baznīcai ir jāiet pie visas pasaules.

Ievainot var ar vārdiem, un ievainot var arī ar klusēšanu.

Svarīgāks par to, kas ar mums notiek, ir tas, ko mēs no tā mācamies.

Ne atklāsmes, ne ekstāzes ceļā, ne ar balsi no debesīm, ne kādu brīnišķu sapni vai citu brīnumu es kļuvu uz pestīšanas ceļa, bet vienkārši iepazīstoties ar grāmatu Grāmatu. Jā, tā ir veca, vienkārša grāmata. (..) Tā lūkojas uz mums tikpat sirsnīgi, ar tādu pat svētījošu labsirdību, kā vecmāmiņa, kura lasa šo grāmatu ikdienas ar savām mīļajām drebošajām lūpām, brillēm uz acīm. Un šo grāmatu sauc tikpat vienkārši – Bībele.

Es zinu tikai to: ja Viņš nebūtu mani meklējis, es pats nekad nebūtu atnācis pie Viņa.

Draudzi uztur misija, tāpat kā uguni uztur degšana.

Cilvēks, kam nav neviena drauga, ir pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē, un nelaimīgāks par to ir tikai tas, kam slikti draugi.

Es nodarbojos ar zinātnēm un man ar skaidru sirdsapziņu jāsaka, ka ne tikai nav nesaskaņas starp Bībeli un dabas zinātni, bet – mēs sastopamies ar gluži pretēju parādību. Zinātne mums saka, ka dabā eksistē zināmi likumi. Tur, kur ir likumi, jābūt arī likumu devējam – Dievam. Tam, kas nodarbojas ar dabas zinātnēm, katrā ziņā jābūt cilvēkam, kas ir pietātes pārņemts, tāpēc, ka šī zinātne mums pauž, cik tālu vēl mēs esam no šāda Likumu Devēja atziņas.

Mūsu Dievs neklausās laika ziņas – Viņš tās rada.

Cilvēkam vajadzētu meklēt tādu laimi, kas dzīvo tikpat ilgi, cik viņa dvēsele.