Kas pretojas Dievam, tam patīk sava niecība, kura izpaužas
kā sava lieluma apziņa.
Kas pretojas Dievam, tam patīk sava niecība, kura izpaužas
kā sava lieluma apziņa.
Ja kāds tavs draugs ir nokļuvis grūtībās vai nepatikšanās, tad nekaitini viņu, jautādams, vai tu vari viņam kaut kā palīdzēt. Vienkārši izdomā, kas būtu vispiemērotākais darbs, ko tu priekš šī cilvēka varētu izdarīt, un tad izdari to.
Ja kāds tavs draugs ir nokļuvis grūtībās vai nepatikšanās, tad nekaitini viņu, jautādams, vai tu vari viņam kaut kā palīdzēt. Vienkārši izdomā, kas būtu vispiemērotākais darbs, ko tu priekš šī cilvēka varētu izdarīt, un tad izdari to.
Ticīgais, tavu sirdi var salīdzināt ar aku. Kad tajā neiekļūst ļaunums, svētais Dieva Gars atklāj tev kaut ko no Kristus debešķīguma tavas dvēseles mieram un priekam; bet tikko sirdī ieperinās netaisnība vai pār lūpām nesodītas nāk tukšas valodas, Svētais Gars savirmo aku; tavas laimīgās izjūtas tiek sasistas druskās, un tu esi nemierīgs un raižpilns, līdz kamēr tu, garā salauzts, Dieva priekšā atzīsti savu grēku (šī nemiera un raižu cēloni) – tad tavā dvēselē atjaunojas Dieva tuvības miers un prieks.
Ja tava sirds ir nemierpilna, vai Kristus veikums tādēļ būtu mainījies? Nē, nē.
Tātad arī tavā pestīšanā nekas nav mainījies.
Vai Dieva Vārds ir mainījies? Noteikti nē.
Tātad tavas pestīšanas garantija arī nav iedragāta.
Kas tad ir mainījies? Tevī ir mainījusies Svētā Gara darbība, un tā vietā, lai pildītu tavu sirdi ar Kristus debešķīgajām vērtībām, Viņam ar sarūgtinājumu jānovēršas no šī patīkamā pienākuma un jāpilda tevi ar tava grēka un mazvērtības atziņu.
Viņš atņem tevī mājojošo prieku un mieru, līdz kamēr tu sāc nosodīt to ļaunumu, ko nosoda Viņš, līdz kamēr tu sāc pretoties tam ļaunumam, pret kuru stāv Viņš. Kad tas ir noticis, tava tuvība ar Dievu atkal atjaunojas.
Ticīgais, tavu sirdi var salīdzināt ar aku. Kad tajā neiekļūst ļaunums, svētais Dieva Gars atklāj tev kaut ko no Kristus debešķīguma tavas dvēseles mieram un priekam; bet tikko sirdī ieperinās netaisnība vai pār lūpām nesodītas nāk tukšas valodas, Svētais Gars savirmo aku; tavas laimīgās izjūtas tiek sasistas druskās, un tu esi nemierīgs un raižpilns, līdz kamēr tu, garā salauzts, Dieva priekšā atzīsti savu grēku (šī nemiera un raižu cēloni) – tad tavā dvēselē atjaunojas Dieva tuvības miers un prieks.
Ja tava sirds ir nemierpilna, vai Kristus veikums tādēļ būtu mainījies? Nē, nē.
Tātad arī tavā pestīšanā nekas nav mainījies.
Vai Dieva Vārds ir mainījies? Noteikti nē.
Tātad tavas pestīšanas garantija arī nav iedragāta.
Kas tad ir mainījies? Tevī ir mainījusies Svētā Gara darbība, un tā vietā, lai pildītu tavu sirdi ar Kristus debešķīgajām vērtībām, Viņam ar sarūgtinājumu jānovēršas no šī patīkamā pienākuma un jāpilda tevi ar tava grēka un mazvērtības atziņu.
Viņš atņem tevī mājojošo prieku un mieru, līdz kamēr tu sāc nosodīt to ļaunumu, ko nosoda Viņš, līdz kamēr tu sāc pretoties tam ļaunumam, pret kuru stāv Viņš. Kad tas ir noticis, tava tuvība ar Dievu atkal atjaunojas.
Bieži mēs izdarām šādu kļūdu: mēs vispirms sniedzam koncertu un tikai pēc tam noskaņojam savus instrumentus. Pareizāk būtu sākt dienu ar Dieva Vārda lasīšanu un lūgšanu, un rūpēties, lai mūsu dzīve vispirmām kārtām ir harmonijā ar Viņu.
Bieži mēs izdarām šādu kļūdu: mēs vispirms sniedzam koncertu un tikai pēc tam noskaņojam savus instrumentus. Pareizāk būtu sākt dienu ar Dieva Vārda lasīšanu un lūgšanu, un rūpēties, lai mūsu dzīve vispirmām kārtām ir harmonijā ar Viņu.
Nemēri Dieva mīlestību un labvēlību ar savām sajūtām. Saule spīd vienlīdz spoži gan visgaišākajā, gan vistumšākajā dienā. Atšķirība nav meklējama saulē, bet gan mākoņos, kas aizkavē gaismas ieplūšanu tavā dzīvē.
Nemēri Dieva mīlestību un labvēlību ar savām sajūtām. Saule spīd vienlīdz spoži gan visgaišākajā, gan vistumšākajā dienā. Atšķirība nav meklējama saulē, bet gan mākoņos, kas aizkavē gaismas ieplūšanu tavā dzīvē.
Ceļš “Vēlāk” noved pilsētā “Nekad”.
Ceļš “Vēlāk” noved pilsētā “Nekad”.
Ja cilvēku nevar izārstēt no baznīcas apmeklēšanas, tad labākais, ko varam iesākt, ir likt, lai viņš izstaigā visas tuvākās apkārtnes baznīcas, meklējot to, kura viņam “vislabāk piestāv”, līdz kamēr viņš kļūst par baznīcu lietpratēju un degustētāju.
“Piemērotas” draudzes meklējumi padara cilvēku par kritiķi, turpretī Dievs vēlas, lai viņš būtu māceklis. Tas, ko Dievs no draudzes locekļa sagaida, ir attieksme, kas būtu nekritiska tai ziņā, ka tā nenodarbojas ar izvērtēšanu un netērē laiku, domājot par to, ko gribētu noraidīt, bet ar pazemīgu atvērtību pieņem to labumu, kas tiek dots.
Ja cilvēku nevar izārstēt no baznīcas apmeklēšanas, tad labākais, ko varam iesākt, ir likt, lai viņš izstaigā visas tuvākās apkārtnes baznīcas, meklējot to, kura viņam “vislabāk piestāv”, līdz kamēr viņš kļūst par baznīcu lietpratēju un degustētāju.
“Piemērotas” draudzes meklējumi padara cilvēku par kritiķi, turpretī Dievs vēlas, lai viņš būtu māceklis. Tas, ko Dievs no draudzes locekļa sagaida, ir attieksme, kas būtu nekritiska tai ziņā, ka tā nenodarbojas ar izvērtēšanu un netērē laiku, domājot par to, ko gribētu noraidīt, bet ar pazemīgu atvērtību pieņem to labumu, kas tiek dots.
Kas sevi uzskata par pārāk lielu maziem darbiem,
parasti ir pārāk mazs lieliem darbiem.
Kas sevi uzskata par pārāk lielu maziem darbiem,
parasti ir pārāk mazs lieliem darbiem.
Problēma nav tā, ka rodas problēmas. Problēma ir tā, ka cilvēki gaida, ka būs citādi, un domā, ka problēmu rašanās ir problēma.
Problēma nav tā, ka rodas problēmas. Problēma ir tā, ka cilvēki gaida, ka būs citādi, un domā, ka problēmu rašanās ir problēma.
Vai jūs ilgi turat uz citiem ļaunu prātu? Tā notiek, ja, nevēloties patiesi piedot citiem, jūs sevī krājat aizvainojumu. Mēs nevaram “aprakt kara cirvi” tā, ka kāts rēgojas ārā no zemes.
Vai esat kādreiz teicis: “Es piedotu, bet nespēju to aizmirst”? Šāda virspusīga piedošana ļauj mums vēl ilgi vāļāties sevis žēlošanas peļķē. Lai ātrāk aizmirstu pāridarījumu, vienkārši jābeidz to apcerēt.
Vai jūs ilgi turat uz citiem ļaunu prātu? Tā notiek, ja, nevēloties patiesi piedot citiem, jūs sevī krājat aizvainojumu. Mēs nevaram “aprakt kara cirvi” tā, ka kāts rēgojas ārā no zemes.
Vai esat kādreiz teicis: “Es piedotu, bet nespēju to aizmirst”? Šāda virspusīga piedošana ļauj mums vēl ilgi vāļāties sevis žēlošanas peļķē. Lai ātrāk aizmirstu pāridarījumu, vienkārši jābeidz to apcerēt.