Ja pārpilnīgai kristīgai dzīvei vajadzētu lielu apņemšanos, gribasspēku, intelektu, talantu un spējas, tad mēs visi būtu pārāk vāji, akli un dumji,
lai to jelkad sasniegtu. (..)
Dieva atbilde pārpilnīgai dzīvei ir apzināti darīta aizsniedzama vājajiem, neveiksminiekiem, atstumtajiem, neizglītotajiem, tiem, kuri zaudējuši cerību.
Dieva atbilde vienmēr būs neticami vienkārša – kristietim ir jāiemācās ticēt un pieņemt tās vienkāršību. Dieva risinājumam ir nepieciešama ticība – ticība, par kuru mēs pat varam nezināt, ka tā mums jau piemīt – ticība, nevis talants, spējas vai intelekts. Problēmas nerada Dieva pavēle veikt lielus un grūtus uzdevumus, lai mēs varētu piedzīvot Viņa mieru, atvieglinājumu un prieku. Gluži pretēji – problēmas rada tas, ka mēs paši uzdodam sev šos grūtos uzdevumus un paši paaugstinām Dieva nosprausto noteikumu standartu. Tāpēc visiem, kas vēlas uzsākt ticības un miera pilnu dzīvi, sākumā ir jāpieredz cīņas un zaudējumi, kuri izriet no mūsu centieniem pašiem sevi mainīt. Mēs padodamies un vēršamies pie Dieva vienkāršās atbildes tikai tad, kad esam jau izmēģinājuši visus citus iespējamos līdzekļus.
