Nesenos laikos un nekur tālu, nekāds, saukts par NEKO, dzīvoja Ierastības zemē.
Katra diena bija stipri līdzīga Nekas dzīvē. No rīta viņš piecēlās un gāja uz savu Parasto darbu. Pēc darba Nekas ēda vakariņas, kas bija gandrīz tādas pašas, kā iepriekšējā vakarā. Tad viņš apsēdēs krēslā ar ērtu atzveltni un skatījās uz kasti, kas piepildīja vairuma Ierastības zemes iedzīvotāju vakarus.
Dažreiz labākais draugs atnāca ciemos, lai kopā ar Neko pasēdētu pie kastes. Dažreiz Nekas aizgāja pie saviem vecākiem un tad viņi skatījās kopā.
Kopumā, Ierastības zemē nekas tāds nenotika, kas nebūtu noticis iepriekš. Nekam likās, ka viņš ir apmierināts un visa kā ir gana. Uz ierastību taču varēja paļauties. Viņš iederējās Ierastības zemes pārējo iedzīvotāju pūlī. Un viņš pamatā gribēja tikai to, kas viņam jau bija.
Tā tas viss turpinājās, līdz kādu dienu Nekas sajuta kādu mazu, kņudinošu sajūtu, ka kaut kas liels trūka viņa dzīvē. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.
Šī mazā sajūta pieauga. Lai arī visi Ierastības zemes iedzīvotāji parasti nesagaidīja, ka viņu dzīvēs varētu notikt kaut kas neparasts, tomēr Nekas sāka pēc tā ilgoties.
Pagāja laiks. Tad kādu rītu Nekas piecēlās ar vārdiem, kas atbalsojās viņa prātā: Tas, kas Tev pietrūkst, Tas jau Tev ir dots…
Vai tas var būt? Nekas skatījās un vēroja. Un tad viņš atklāja, ka viņa sirds mazā stūrītī gulēja Liels Sapnis. Lielais Sapnis teica viņam, ka Nekas bija paredzēts būt par KAUT KO un dzīvot lielu mērķu sasniegšanai.
Nekas bija dzirdējis baumas, ka Ierastības zemē dažreiz cilvēki pamostoties ar Lielo Sapni, bet viņš nekad nebija varējis iedomāties, ka kaut kas tāds vārētu notikt viņa dzīvē.
