Atklājums, ka Kristus mājo mūsos, sniedz mums vēl vienu priekšrocību: klusums mums kļūst par svētību. Kamēr mēs saspringti meklējam Kristu gan šur, gan tur, un mums liekas, ka nespējam Viņu atrast, mēs alkstam mierinājuma un iedrošinājuma, kuru dod Viņa balss. Ja vien Viņš mūs uzrunātu, mēs varētu turpināt savu ceļu pārliecībā, ka esam Viņu atkal atraduši, vai vismaz apziņā, ka Viņš nav mūs pametis. Bet, ja esam ticībā saskatījuši Kristu sevī, klusums mūs vairs nebaida, tas kļūst pat iepriecinošs. Žēl, ka tikai retais pazīst to svētību, kura ir atrodama šādā klusumā, jo vairākums ir pārāk aizņemti, diktējot Dievam savas vēlmes un trokšņojot, lai pārliecinātos, ka Viņš tos gan sadzirdēs, gan rīkosies saskaņā ar viņu gribu un interesēm. Viņi nepazīst Dieva klātbūtnes izjūtu, kura atklājas klusumā. Klusums Dievam ir būtisks; tas ir pieminēts Bībelē vairāk
nekā trīssimt reižu.
