Kādu dienu Setas klosterī viens mūks apvainoja otru.
Abats, klostera priekšnieks, lūdz apvainoto mūku piedot uzbrucējam.
– Tas nav iespējams, – mūks atbildēja.
– Viņš to izdarīja, un viņam par to jāatbild.
Tajā pašā brīdī abats pacēla rokas pret debesīm un sāka lūgšanu:
– Kungs Jēzu, Tu vairs neesi mums vajadzīgs! Tagad mēs paši varam piespiest uzbrucējus samaksāt par nodarījumiem. Tagad mēs paši spējam nodrošināt atmaksu un gādāt par labo un ļauno pasaulē. Tāpēc Tas Kungs drīkst novērsties no mums, un mēs paši tiksim ar visu galā.
Mūks nokaunējās un nekavējoties piedeva savam klostera brālim.
