Katram no mums ir savas apslēptās domas – neredzama dzīve, kuru zinām tikai mēs un neviens cits. Šī slēptā dzīve parasti ir ļoti atšķirīga no redzamās, kuru pazīst apkārtējie. Tomēr tieši tā ir tavs patiesais es, un tādu tevi pazīst Dievs.


Ticība dara visas lietas iespējamas, mīlestība dara visas lietas vieglas.


Atriebjoties mēs labākajā gadījumā kļūstam tādi paši kā mūsu ienaidnieki.


Lielākai daļai cilvēku mīlestība un pieņemšana ir vajadzīga daudz vairāk nekā labs padoms.


Dievs nekad neprasa, lai mēs dotu to, kā mums nav, bet Viņš nevar lietot to, ko mēs nedodam.


Mums vajadzīgas arī neveiksmīgas dienas, jo tās palīdz mums kļūt pazemīgiem, un caur tām mēs ieraugām, kā Dieva žēlastība tiek izlieta pār pazemīgajiem.


Kādreiz es vēlējos cilvēkus salabot, tagad es vēlos vienkārši būt ar viņiem.


Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā bagātais jauneklis nāk pie Jēzus ar jautājumu, kas viņam ir jādara, lai iemantotu mū˛īgo dzīvību. Viņš vēlas būt uzmanības centrā. Tā nav nejaušība, ka Lūkas evaņģēlijā Jēzus saruna ar bagāto jaunekli notiek uzreiz pēc Jēzus satikšanās ar bērniem. Bērni ir pilnīgs pretstats bagātajam vīram, jo viņiem vēl nav bijusi iespēja neko nopelnīt. Jēzus vērsa uzmanību uz to, ka mēs ne ar kādiem darbiem nespējam nopelnīt Dieva valstību. Mums tā vienkārši ir jāpieņem kā maziem bērniem. (..) Pasaule Jaunās Derības sarakstīšanas laikā nebija sentimentāla attiecībā uz bērniem un neloloja ilūzijas, ka viņos būtu iedzimta labestība. Bērni ir mūsu paraugs tāpēc, ka viņi nepretendē uz Debesu valstību. Viņi ir Dievam tuvu savas mazspējas, nevis nevainības dēļ. Viss viņiem piederošais ir dāvana.


Padoms ir kā sniegs. Jo maigāk tas krīt, jo ilgāk tas paliek, un jo dziļāk ieguļas prātā.


Kad es izgāju pa durvīm, kas veda uz vārtiem, aiz kuriem mani gaidīja brīvība, es sapratu, ka tad, ja neatstāšu rūgtumu un naidu sev aiz muguras, es joprojām būšu cietumā.