Dieva dotais laiks, kad, balstoties uz stiprā
pamata, mūsu draudzes aug un attīstās, un kopdarbs iet plašumā, gan ne bez
iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Izaugsme reizēm nozīmē dažādību, un tad ir
jāspēj rast vienotība Kristū un Dieva nodomos.
Divdesmitā gadsimta sākumā draudžu darbs attīstījās visās jomās un strauji gāja plašumā. To raksturo arī šie skaitļi: 1896. gadā bija 65 draudzes ar 6126 locekļiem, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1913. gadā – 90 draudzes un 7358 locekļi.
Tika uzcelti un atvērti jauni dievnami. 1902. gadā tika uzcelts Rīgas Mateja draudzes dievnams, 1906. gadā – Liepājas Ciānas draudzes dievnams. Vairākas draudzes pārbūvēja jau esošas celtnes savām vajadzībām.
1912. gadā ar nelielu novēlošanos plaši tika svinēta Latvijas baptistu draudžu 50 gadu jubileja. Svētku pasākumi notika 47 vietās Latvijā, Krievijā un Amerikā. Rīgas Latviešu biedrības namā notika svētku koncerts, kurā dziedāja draudžu apvienotais koris.
Ražīgo darbu 1914. gadā pārtrauca Pirmais pasaules karš, kurā tika ierauta arī Latvija. Arī draudzēm tas bija grūts laiks. Daudzi dievnami tika nopostīti, slēgti vai rekvizēti armijas vajadzībām. Daudz maz normālu darbību turpināja tikai 35 draudzes, bet arī tām bija jāpakļaujas okupācijas varas spaidiem un dažādiem aizliegumiem.
Laiku starp Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas baptistu vēsturē raksturo trīs iezīmes.
Pirmkārt, tas bija darba uzplaukuma laiks. Vēsturnieku vērtējumā 1918.-1923. gads Latvijā bija garīgās atmodas laiks. Ja 1911. gadā tika kristītas 229 personas un 1913. gadā – 286 personas, tad 1921. gadā – 1307 personas un 1922. gadā – 1116 personas. Draudžu darbs šajā laikā sasniedza savu skaitlisko kulmināciju. Latvijā bija vairāk nekā 12 000 baptistu draudžu locekļu.
Otrā iezīme, kas raksturo šo laiku, ir Brazīlijas emigrācijas kustība. Emigrācijas pamatā bija garīga pārliecība, atklāsmes, pravietojumi un vadītāju, īpaši Jāņa Iņķa atvērtība tiem. Uz Brazīliju devās vairāk nekā 2500 cilvēku, no tiem 1500 baptistu, tur sākotnēji dibinot koloniju “Vārpa”.
Trešā iezīme bija divu savienību izveidošanās un to atkalapvienošanās. Laikā no 1926. līdz 1934. gadam Latvijas baptistu draudžu kopdarbs bija sadalījies divās savienībās – LBDS un OBDS (jeb Otrā savienība).
RĪGAS MATEJA BAPTISTU DRAUDZE LĪDZ 1940
1896. gadā vēlreiz izskanēja drosmīga doma par jauna dievnama celšanu, kaut arī joprojām tika maksāts zaudētā nama celtniecības aizņēmuma parāds.
Ar sajūsmu darbs tika uzsākts un ritēja visumā veiksmīgi. Ēku projektēja arhitekti Harijs Melbārts un Oskars Bārs. Būves kopējās izmaksas sasniedza 40 000 rubļu.
Nama atvēršana un iesvētīšana notika 1902. gada 15. septembrī. Kopš tā brīža draudzes nosaukumam pievienots izvēlētais evaņģēlista Mateja vārds. Tiesa, no 1902.gada līdz 20.gadsimta 90.gadiem tas skanēja kā Mateus (nevis Mateja) vārds.
Namu būvēdama, draudze gādājusi ne vien par ērtām telpām dievkalpojumu sapulcēm ar to, ka koris likts publikai priekšā, lai dziedātājus, kā arī runātājus, labāki dzirdētu, bet arī domājusi par savu jauno paaudzi, ierīkodama sevišķas telpas jaunekļu, jaunavu un precēto māsu biedrībām, kā arī zāli svētdienas skolai. Savu jauno paaudzi mīlēdama, draudze neesot bēdājusi par lielajiem izdevumiem, kas caur šiem ierīkojumiem pie nama būves pienākuši klāt. Jācerot, ka draudzes jaunā paaudze to zināšot cienīt.
No 1907. gada līdz 1914. gadam pāris dievnama telpās darbojās neliela pirmmācības skola skolotāju Jāņa Rīsa un Krišjāņa Rūmnieka vadībā. Bija sagatavots plāns uzcelt ēku lielākai skolai, taču iecerēto izjauca Pirmā pasaules kara realitāte.
Pēckara apstākļos un grūtībās daudzos atausa ilgas pēc izjusta Dieva piedzīvojuma, mierinājuma un atbalsta. Viņi pulcējās dievnamos, meklējot glābšanu un dzīvesveida izmaiņas.
Diemžēl 1926.gadā Mateja baznīcā notika vadības konference, kas sagatavoja ceļu savienības sadalīšanai, kas notika pēc dažiem mēnešiem. No 1926. līdz 1934. gadam pastāvēja divas baptistu draudžu savienības. Mateja draudze bija otrajā – opozīcijas veidotajā. Tās priekšgalā bija arī draudzes mācītājs no 1922. līdz 1932. gadam Jānis Kurcītis – spējīgs organizators. Tomēr viņš bija arī viens no izlīgšanas un atkalapvienošanās iniciatoriem pēc astoņiem gadiem. 1932.gadā par mācītāju tika ievēlēts Augusts Krauze – izcils runātājs, kura svētrunas daudzus dziļi aizkustināja. Jauniešu, sieviešu pulciņa, draudzes kora un bērnu darbs kļuva arvien aktīvāks.