Cilvēki nereti man vaicā: “Kā jūs varat ticēt Dievam, ņēmot vērā visas ciešanas, ko esat piedzīvojis?” Es nesaprotu, kāpēc viņi vaino Dievu. Atceroties visas piedzīvotās ciešanas, man prātā nāk kāds skatiens, kāda seja vai vārds, bet nekad neviens no tiem nav piederējis Dievam! Viņu tik netaisni apsūdz par visu, kas notiek aplami, ka man rodas vēlēšanās Viņu mīlēt.

Patiesa piedošana nenozīmē pateikt otram: “Es tev piedodu, tu piedod man”, bet gan radīt daudz jo daudz jauku tagadnes mirkļu un padarīt otru par to līdzdalībnieku.

Nonākt līdz piedošanai – tas ir tāpat, kā atjaunot vecu māju vai mākslas šedevru, kam draud iznīcība. Daudzi interesējas par piļu atjaunošanu, bet es domāju, ka jebkura ievainota būtne ir skaistāka par senu namu.