Ja kāds iesēdies peļķē, viņam gribētos, ka citi darītu tāpat.

Mēs ieraugām Kristus gaišo personību, kurš bija nomiris un aprakts nežēlīgās dzīves cīņās. Baznīca viņu ir padarījusi par tumšu, askētisku cietēju. Varbūt tāpēc, ka mūsu dzīvē ciešanu ir vairāk nekā prieku. Patiesībā Kristus atsacīšanās bija gaiša un laipna. Tā nāca no pārbagātas dvēseles, tā bija laime priekš viņa un citiem. Šī bagātā sirds mūs pamudina atsacīties, palīdzet, dāvināt!

Jo vecāka kļūst cilvēce, jo vairāk tā vairo savas ciešanas. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņa atkāpusies no jaukās Kristus mācības, kura sludina mīlestību un piedošanu.

Laime ir ligzdā, kur dzīvo daudz bērnu, kur draudzīgi dala azaidu un kopīgi pārdzīvo bēdas un priekus. Un, ja jūs tam neticat, paklausieties gavilējošās putnu balsīs, kas atskan plaukstošā pavasara mežā.