Neviens laimīgs cilvēks negrib sagrābt varu.

Kas pretojas Dievam, tam patīk sava niecība, kura izpaužas kā sava lieluma apziņa.

Reiz bija rudens. Slapjš, auksts un nemīlīgs. “Kāpēc Tu radīji šādu laiku?” cilvēks bieži jautāja Dievam. “Tāpēc, lai jūs ievērotu šī laika skaistumu,” Dievs atbildēja. “Kas tur skaists, ja visu dienu līst lietus?” cilvēks īgni vaicāja. “Es gribu, lai jūs šajā laikā domātu par to, kas jums liktu aizmirst, ka ir slapjš un auksts,” Dievs atbildēja.

Reiz Dievs radīja eņģeli. Eņģelim patika darīt Dieva darbus, bet sevišķi labs strādnieks viņš nebija. Dievs tomēr svarīgākos uzdevumus uzticēja tieši viņam. “Kāpēc Tu neizvēlies kādu piemērotāku?” citi eņģeļi jautāja. “Tas ir eņģelis, kurš nespēj dzīvot bez kontakta ar Mani,” Dievs atbildēja.

Reiz Dievs sadraudzējās ar kādu cilvēku. Cilvēks ļoti bieži jutās slikti. “Es esmu nožēlojams un nekam nederīgs,” cilvēks teica Dievam. “Tu vienkārši dažos aspektos saproti Dievu līdz galam,” mierināja Dievs, “un pārdzīvo, ka Tu neesi Dievs.”

Reiz dzīvoja kāds cilvēks. Viņš sadraudzējās ar Dievu. “Tev būs grūti,” Dievs viņam sacīja. “Kāpēc?” cilvēks vaicāja. “Es Tev gribēšu dot, ko Es varu,” atbildēja Dievs, “un tā ir problēma, jo Es varu visu.”

Reiz dzīvoja Lācars. Viņš bija uzmodināts no miroņiem. Lācars nesaprata, kāpēc tas darīts. Viņam patika būt mirušam… “Es tev varu dot vēl vienu dzīvi kopā ar mani,” Lācaram sacīja Jēzus. “Arī viena dzīve ir pārāk daudz,” Lācars atbildēja. “Es zinu, ka tev varu iedot vēl kaut ko,” iebilda Jēzus. “Ko?” Lācars jautāja. “Mūžīgās dzīves noslēpumu,” atbildēja Jēzus. “Kas tas ir?” … Read More

Reiz kāds profesors runāja ar savu kaimiņu klaunu. “Vienīgais, kas pasaulē ir vērošanas vērts, ir gudrība,” teica profesors. “Vienīgais, kas pasaulē ir vērošanas vērts, ir cirka zilonis, kad viņam paslīd kāja,” iebilda klauns. “Es nesaprotu,” sacīja profesors. “Zilonis tad nedomā par to, cik viņš ir gudrs, bet par to, kā būt,” atbildēja klauns.

Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu. Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule. “Es spīdu tikai tev,” saule teica. “Kā tas var būt?” neticīgi vaicāja smilšu graudiņš – “Es taču esmu tik nenozīmīgs!” “Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār,” atbildēja saule.

Dievs neko nerada bez trūkumiem, lai neviens neaizmirstu, ka pilnība nav mīlestības iemesls.