Cik gan briesmīgi izskatās mūsu grēki, kad tos izdara kāds cits!

Cerība vienmēr skatās nākotnē; tā visu laiku ir uz pirkstgaliem.

Piedošana nav izvēles kurss. Kalpošanas skolā tā ir obligāts priekšmets, un eksāmenus tajā nolikt vienmēr ir grūti.

Katru dienu mēs veicam noguldījumus bankā, kuru sauc par mūsu bērnu atmiņu.

Nekad nav par vēlu sākt darīt to, kas ir pareizs.

Brīnišķīgā lieta Dieva skolā ir tā, ka mums pašiem ir jāvērtē savi darbi. Redziet, Dievs mūs nepārbauda tādēļ, lai Viņš varētu saprast, cik labi mēs esam mācījušies. Dievs mūs pārbauda, lai mēs paši saprastu, kādas ir mūsu sekmes.

Ja runājam par staigāšanu ar Dievu, tad nav tādas lietas kā tūlītējs briedums. Svētie nav masu produkcija. Dievs personīgi strādā pie ik katra, un tas vienmēr paņem vairāk laika, nekā mums gribētos.

Cik gan daudz nav tādu cilvēku, kuri ir apstājušies tikai tādēļ, ka tik maz ir bijis to, kuri saka ‘turpini’?

Man patīk jautājums, kuru reiz uzdeva kāda žurnāliste: “Cik vecs jūs būtu, ja jūs nezinātu savu vecumu?” Godīga atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, cik godīgi mēs izvērtēsim savu ATTIEKSMI pret dzīvi. Šim jautājumam nav nekāds sakars ar gadu skaitu. Starp citu, cik vecs jūs būtu, ja jūs nezinātu savu vecumu?

Ir tik ļoti daudz cilvēku, kas svētdienās saka “Mūsu Tēvs”, bet visu nākamo nedēļu pavada tā, it kā viņi būtu bāreņi.