Kāds man reiz iedeva nelielu ķieģeļa lausku un mazu marmora plāksnīti no Romas. Bija brīnišķīgi tām pieskarties un iedomāties, ka, iespējams, apustulis Pāvils vai kādi citi no kristīgajiem mocekļiem tām reiz bija garāmejot pieskārušies. Bet cik daudz brīnišķīgāk ir apzināties, ka mums, mūsu pašu lietošanā, ir tas pats zobens, ko mūsu Kungs lietoja, kad Viņam uzbruka kārdinātājs.