Vasarsvētki bija notikums, kas aptvēra ne tikai tos, kuri bija klāt tajā brīdī, bet arī visus, kas kļūs tā dalībnieki sekojošo gadsimtu laikā. Līdzīgi mēs saprotam cilvēka salīdzināšanu ar Dievu. Kristus nomira vienreiz par visiem. Viņš mira arī par tiem savas miesas locekļiem, kas vēl nebija atgriezušies un nebija dzimuši. Caur Viņa asinīm, kas izlietas vienreiz par visiem, mēs atdzimstot kļūstam Viņa miesas locekļi. Līdzīgā veidā mēs kļūstam jaunas realitātes – draudzes – dalībnieki. Gara kristībā Vasarsvētkos ir iekļauta arī mūsu daļa, kad mēs “esam dzirdināti ar vienu Garu” (1. Kor. 12:13) – katrs ticīgais gūst pie tās līdzdalību atgriešanās brīdī, tāpat kā tajā pašā laikā viņš gūst taisnošanu caur Jēzus izlietām asinīm. Tā Kungs pievieno draudzei tos, kas tiek izglābti (Ap. d. 2:47).
Var izklausīties savādi, ja sakām, ka mūsdienu ticīgie ir līdzdalībnieki notikumam pirms 2000 gadiem, bet Bībele dod mums daudz piemēru, kuros ir līdzība ar šiem salīdzināšanas un Gara kristības notikumiem. Amosa grāmatā 2:10 Dievs saka savai grēcīgajai tautai: “Es izvedu jūs no Ēģiptes zemes un četrdesmit gadus vadāju tuksnesī”, lai gan ļaudis, uz kuriem pravietis runāja, dzīvoja simtiem gadu pēc iziešanas no Ēģiptes. Šajos vārdos tauta tiek uzskatīta kā viena nepārtraukta vienība, un tāpat ir arī ar draudzi.
