Tad, kad mēs stāvam Rembranta gleznas priekšā, mēs zinām, ka to ir kāds uzgleznojis. Tad, kad mēs stāvam Doma baznīcas priekšā, zinām, ka kādam tā bija jāuzbūvē. Līdzīgi ir ar radīšanas darbu, kuru redzam un spējam uztvert ar mūsu jutekļiem – tas viss mūs ved pie Mākslinieka iepazīšanas, kurš ir radījis ārkārtīgi skaisto pasauli. Ar sirdi jūtam, ka IR bezgalīgi gudrs Dieva, kurš vada visu pasauli.
Interesanti, ka pagājušā gadsimtā izstrādātā reliģijas psiholoģija, kas nu jau ir izdarījusi pētījumus vai visās dzīves sfērās uz pasaules, nav atklājusi nevienu cilvēku, kurš būtu ateists no savas dzīvēs sākuma līdz tās beigām. Katrs cilvēks kādā dzīves brīdī vēršas pie Kāda, Kurš ir pāri visai radītajai pasaulei. Reliģijas psiholoģija nepazīst tādu ateistu, kurš atmestu Dieva eksistenci visas savas dzīves laikā. Ir brīži, kad cilvēki atzīstas: es lūdzu, es gribēju, lai Kāds būtu, es vērsos pie Viņa. Pat tad to darīju, kad oficiāli sludināju ateismu.
