Vienmēr ir pastāvējušas divu veidu kristietības – cilvēka un Kristus. Vai kāds šodien atceras, kā imperators Konstantīns kristietību padarīja par oficiālu reliģiju? Vēstures avoti liecina, ka viņš redzējis vīziju – krustu debesīs, zem kura bijis uzraksts: “Ar šo zīmi tu iekarosi un pakļausi”.
Konstantīns bez vilcināšanās pieņēma jauno ticību, jo viņš domāja, ka tā uzvarēs ienaidniekus viņa vietā. Tāda kristietība ir cilvēku kristietība, līdzeklis zemišķam triumfam. Tādu kristietību mēs arī piesaucam mūsu pašreizējā krīzē. (..) Mēs dzirdam par dzīvības un nāves cīņu starp
kristietību un komunismu, par nepieciešamību “uzturēt Dievu pie dzīvības kā sociālu spēku” – it kā mūsu Kungs nespētu pārdzīvot Padomju uzvaru! Ticība, kas iedomājas, ka Kristu var uzveikt kādi cilvēku darbi, ir nožēlojama ticība.
