Vai tiešām cilvēks nekam tik labprāt nenotic kā ļaunām valodām par savu tuvāko? Tās nejauši kaut kur dzirdējis, viņš labprāt atkārto saprasto un pārprasto, pievienodams vēl savu porciju rauga. Pietiek laikrakstā vai kaut kur citur publiskā vietā izteikt negatīvu spriedumu, un jau to visur dzird pieminam, gan smejoties, gan liekulīgi skumstot. Nevienam neiekrīt prātā ļauno valodu čūskai uzmīt uz galvas, to iznīcināt vai arī pārliecināties, cik tur patiesības. Cik labprāt atkārto ļauno vārdu, tik nelabprāt labo. Dzirdētai uzslavai paiet garām, to nepamana,
ātri aizmirst, apšauba, apdrupina, apgrauž.
Šai parādībai dziļi psiholoģisks iemesls: ļauns darbs un ļauna slava sīkbūtnēm atvieglo dzīvi, stiprina viņu farizejisko paštaisnīgumu.
