Cilvēks, kas ieguvis pareizu atziņu par Dievu, atbrīvojas no desmit tūkstošiem laicīgu raižu, jo viņš uzreiz saprot, ka tās uz viņu neattieksies mūžīgi. Tomēr, lai arī neskaitāmas laicīgās nastas var tikt noņemtas no cilvēka pleciem, viena lielā mūžības nasta sāk nomākt viņu ar daudz lielāku smagumu, nekā visas šīs pasaules bēdas kopā. Šī milzu nasta ir cilvēka pienākums Dieva priekšā. Tas nozīmē – nekavējoties un visu mūžu mīlēt Dievu ar visiem prāta un dvēseles spēkiem, nevainojami paklausīt Viņam un pienācīgā veidā Viņu pielūgt. Un tad, kad sirdsapziņa saka cilvēkam, ka viņš neko no tā nav darījis un kopš bērnības sacēlies pret Debesu godību, iekšējais pašapsūdzības spiediens var kļūt nepanesams.
Evaņģēlijs spēj atsvabināt prātu no šīs iznīcinošās nastas, dāvāt galvas rotu pelnu vietā un svētku drānas noskumuša gara vietā (Jesajas 61:3).
