Jo vecāka kļūst cilvēce, jo vairāk tā vairo savas ciešanas. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņa atkāpusies no jaukās Kristus mācības, kura sludina mīlestību un piedošanu.

Tu nekad nevarēsi aizbēgt no savas sirds.
Tāpēc labāk ir uzklausīt, kas tai sakāms.

Tev nav jājautā, kādi darbi būtu darāmi; uzlūko savu tuvāko – tad drīz vien atradīsi daudz vairāk darba, nekā spēsi paveikt. Nepievil pats sevi – nedomā, ka ar lūgšanām, baznīcas apmeklēšanu un ziedojumiem tiksi Debesīs, ja būsi augstprātīgi pagājis garām savam tuvākajam, kad viņam bijusi vajadzīga tava palīdzība. Ja tu šajā pasaulē atstāj viņu ceļmalā guļam, tad Debesu vārtu priekšā viņš gulēs tev ceļā, tā, ka tu nevarēsi tikt viņam pāri, – kā tas notika bagātajam vīram, kas bija atstājis nabaga Lācaru bezpalīdzīgi guļam viņa durvju priekšā. Kristietim savā sirdī jābūt ārstam, savukārt ārējā dzīvē – nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas.

Cik gan atšķirīga ir mūsu dzīve, ja patiešām zinām, kas mums ir dziļi nozīmīgs un, paturot šo attēlu prātā, vadam katru savu dienu tā, lai darītu to, kam patiesi ir vislielākā vērtība.

Tas, ko tu dari tad, kad tu to varētu arī nedarīt, noteiks, kas tu būsi tad, kad neko vairs nevarēsi mainīt.

Pasaule ir pilna ar stipras gribas cilvēkiem – vieni grib strādāt, kamēr pārējie grib viņiem ļaut to darīt.

Neuzdrošinies neuzdrošināties!

Trofejas sarūsē, bet uz draugiem putekļi nekrājas.

Laulības mērķis nav domāt vienādi, bet gan domāt kopīgi.

Pārmaiņas nerada cilvēki, kas lūdz atļauju, bet gan tie, kas palūdz piedošanu – vēlāk.