Bez šaubām, lielākā doma, ko prāts var nest, ir doma par Dievu. Jebkurā valodā vissvarīgākais vārds ir tas, kādā tā dēvē Dievu. Domāšana un valoda ir Dieva dāvanas būtnēm, kas radītas Viņa līdzībā un ir cieši un nesaraujami saistītas ar Viņu. Tam, ka pirmais bija Vārds, ir liela nozīme. “Un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa ev. 1:1) Mēs spējam runāt tādēļ, ka Dievs ir runājis; Viņā vārds un jēga atrodas nedalāmā saistībā.
Turklāt mums ir ļoti svarīgi, lai mūsu priekšstats par Dievu, cik vien iespējams, atbilstu Viņa patiesajai būtībai. Mūsu ticības apliecinājumiem atšķirībā no tā, ko mēs patiesībā domājam par Dievu, nav lielas nozīmes. Mūsu patiesās domas par Dievu var būt apslēptas aiz vispārpieņemtām reliģiskām frāzēm, un tikai pēc enerģiskiem un lietpratīgiem meklējumiem atklājas to īstenais veidols. Tikai pēc sāpīgas sevis pārbaudes mēs atklājam, kam patiesībā ticam.
